pexels-photo-54566-large
Kādi simptomi liecina par Magnija trūkumu organismā
06/03/2016
10611085_485418018332236_1866538065_n
Stress, emocijas, ķermenis un atpestīšana. Fascijas.
07/03/2016

Līdzsvars starp gribasspēku, disciplīnu un mīlestību

pexels-photo-55692-large

Jogas prakse (un dzīves situācijas) no cilvēka prasa vairākas, it kā nesavienojamas lietas vienlaikus – gribasspēku, disciplīnu un dziļu sevis paša mīlestību. Praktizētājam var rasties jautājums – kā gan to visu iespējams apvienot, ja viņam šodien šķiet, ka viņš sevi mīlēs tieši tad, ja jogu nepraktizēs (kaut ko nepadarīs), un tā vietā atslābināsies pie televizora, skatoties filmu un izdzerot sava mīļākā vīna glāzi?

Jautājums par visu šo aspektu savstarpējo mijiedarbību ir neizsmeļami plašs, un aprakstāms un apdomājams no dažādām pusēm. Sākot no smadzeņu darbības un iedzimtām īpatnībām, līdz pat sieviešu/ vīriešu atšķirībām.

Šeit tikai par dažiem aspektiem.

Viens no jogas pamatprincipiem jeb pamatpostulātiem, kurš pieminēts jau Pataņdžali jogas sūtrās skan – nevardarbība(ahimsā). Nevardarbība domās, vārdos un darbos. Nevardarbība – mīlestība pašam pret sevi un savu tuvāko. Mīlestība pret pasauli visplašākajā nozīmē.

Lai risinātu domu par mīlestības esamību vai neesamību savos lēmumos un rīcībā (vai nedarīšanā), iespējams uzdot sev dažādus jautājumus. Piemēram – vai mīlestība pret sevi ietver sevī kādu disciplīnu? Un – vai mīlestība pret sevi ietver sevī arī gribasspēku?

Ja vien cilvēks nav klīniskā depresijā, atbildes uz šiem jautājumiem viņam top skaidras bez garām pārdomām. Piemēram, zobu tīrīšana ik rītu un vakaru liecina gan par mīlestību pret sevi, gan regulāru disciplīnu. Un arī bez gribas klātbūtnes nevar notikt.
Pastāv kāda jogā un tai radniecīgajā ājūrvēdā bieži pieminēta kopsakarība – slimības vai jebkuras citas ciešanas un disharmoniju izraisa līdzsvara traucējumi. Kaut kas nav harmonijā, kaut kas nav līdzsvarā. Ir vai nu pārāk daudz kaut kā, vai pārāk maz kaut kā.

Piemēram – pārāk daudz vai pārāk maz darba. Pārāk daudz vai pārāk maz atpūtas. Vai turpinot iesākto tēmu – pārāk maz mīlestības, pārāk daudz disciplīnas. Pārāk daudz „mīlestības”, pārāk maz gribasspēka. Kombinācijas iespējams turpināt bezgalīgi, katram atšķirīgi, un tās visas liecina par līdzsvara traucējumiem un tiem sekojošu disharmoniju.

 

Kā atrast to līmeni, tādu dzīvi, kurā mīlestība, disciplīna un gribasspēks tiek harmonizēti un ir līdzsvarā?

Uz šo jautājumu nav vienotas atbildes, tāpat kā nav vienas atbildes uz jebkuru citu jautājumu. Jo cilvēki ir atšķirīgi. Viņu spējas (tajā skaitā – darba spējas) atšķiras. Viņu dzīves pieredzes, šobrīd aktuālais emocionālais stāvoklis, jūtīgums, vajadzības, viņu ķermeņi un viss pārējais – atšķiras. Kas der vienam, neder otram. Kas der visiem – neder nekam.

Iespējams, ka cilvēks, kurš šobrīd dzīvo disharmoniski (pārstrādājas un neatpūšas), patiešām vairs sevī nespēj atrast spēku vēl kādai nodarbei, kura prasa sevis disciplinēšanu. Jo tas, iespējams, būs pēdējais solis pāri robežai, aiz kuras seko autoagresija, pašsagrāve un izdegšana.

Tajā pat laikā iespējams, ka cilvēks, kurš jau kādu laiku pārāk daudz atpūšas, nespēj veikt soli „ārā” no šī stāvokļa un sevi disciplinēt, kļūstot slēpti autoagresīvs un pēc tam piedzīvojot vienu no destruktīvākajām emocijām – vainas sajūtu par to, ka „atkal nav saņēmies kaut ko izdarīt”.

Abi šie galējie stāvokļi liecina par sevis paša nemīlestību. Abi šie stāvokļi apliecina disharmoniju.

Lai pašķetinātu radušos jautājumu – kā izkļūt no sevis paša nemīlestības, pastāv iespēja izzināt – ko cilvēcei par gribu un gribasspēku, par disciplīnu un mīlestību stāsta līdz šim dzīvojušu viedu cilvēku pieredze, kādas atziņas atrodamas pasaulē zināmos svētajos rakstos? Un – ko par šiem jautājumiem saka cilvēka paša intuīcija un sirds balss?

 

Pētot gribasspēku, ir iespējams sev pavaicāt – ar cik lielu spēku es kaut ko gribu? Un – kurš ir tas, kurš grib? Vai tas esmu es pats, vai tomēr kāds cits (otrs cilvēks, “kolektīvā doma”)? Ja gribu es pats – tad, kura mana daļa kaut ko grib? Kāpēc grib? Un kāpēc reizēm nepietiek spēka (disciplīnas) „aizgribēt” līdz galam?
Viens no iespējamiem gribasspēka izpētes ceļiem, ir gribas „sadalīšana divās daļās”. Pirmā no tām ir cilvēka ego griba un otrā – viņa dvēseles (Dieva) griba.

Saprotams, ka tad, ja cilvēks dzīvi tiecas sakārtot un nodzīvot, pakļaujoties tikai sava ego gribai, viņš agrāk vai vēlāk nokļūst situācijās, kuras kļūst par „problēmām”. Jo cilvēka gribu, spēku un varēšanu sevi disciplinēt „neražo” viņa paša ego. Vai arī – tas, balstoties pats savās ambīcijās, spēj „ražot” spēku tikai neilgu laiku.

Lai piekļūtu savas patiesās jaudas resursiem un ik dienas izjustu sev pašam atbilstošu gribasspēku un spēju sevi disciplinēt, jogas prakse (dažādās jogas tehnikas) sniedz cilvēkam iespēju atjaunot kontaktu pašam ar savu „enerģijas devēju” – ar savu Garu jeb Augstāko Es.

Enerģijas potenciāls, kuru satur cilvēka patība jeb kodols, ir kā jaudīgs lādiņš, kā dzinulis, kurā iekodētais spēks paredzēts visam viņa mūža garumam.

Apskatoties dzīvē, nepārprotami ir redzams – cilvēku jaudas un paveikto darbu apjomi pieaug tad, kad cilvēks iet savu īsto ceļu, tas ir – atrodas kontaktā ar savu Garu. Tajā pat laikā atšķirīgs ir arī sevi atradušu cilvēku paveikto darbu apjoms, jo atšķirīgas ir bijušas viņu dvēseļu sākotnējās izvēles šai dzīvei. Iespējams, ka kāds jau iepriekš nolēmis šeit vairāk papriecāties, cits – vairāk pastrādāt.
Enerģija, jauda un gaisma, kura cilvēkā ieplūst no viņa Augstākā Es ir tā pati vienīgā enerģija, kura ir arī mīlestība un prieks. Līdz ar to saprotams kļūst jautājums par mīlestības dziļāko būtību – par tās esamību vai neesamību ikdienas gaitās un notikumos.

Ikviena garīgā prakse un tās atzarojumi dažādos šodienas terapiju veidos par mīlestību runā kā par augstas frekvences gaismas vibrāciju, kura transformē pašu cilvēku un viņam apkārt pastāvošo un notiekošo.

Un tikai pēc tam – par gaismas caurstrāvota jeb atmodināta cilvēka spēju patiesi piedzīvot mīlestības cilvēciskās izpausmes savā ikdienas dzīvē un attiecībās – piedošanu, pieņemšanu, došanu un ņemšanu, mīļumu, maigumu, līdzcietību, nepieķeršanos, spēju atlaist, izpratni, toleranci, intimitāti un vēl un vēl…. Vispirms attiecībās pašam ar sevi un tad – ar savu tuvāko un pārējo pasauli.


Apzinoties, ka visi cilvēkam nepieciešamie enerģijas un spēka „elementi” (griba un mīlestība) plūst no viena un tā paša avota, no viņa Gara, top skaidrs, ka gribasspēka un disciplīnas „lietošana” bez mīlestības klātbūtnes, spēj salauzt cilvēku (gan sievieti, gan vīrieti) – emocionāli, enerģētiski un fiziski. Šāda pieredze nozīmē mēģinājumus dzīvi „izturēt” ego līmenī – „bez Dieviņa palīdzības”.

Tija Kazāka
Tija Kazāka
Bach. psih., sertificēta YIN YOGA, DETOX YOGA un VINYASA/plūsmas YOGA skolotāja, sertificēta meditācijas prakses vadītāja, stresa menedžmenta programmas - stresa pašvadība, izmantojot jogas elementus - STRAIMY sertificēta vadītāja. Vairāk par Tiju - http://tija-yoga.lv/

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

TheYogaShop. //]]>