Ja jūs gribat sasniegt grāmatu no galda otra gala, jūs pa­stiepjat roku, ņemat grāmatu un piebīdāt to sev klāt. Kāds spēks izstiepj, pagriež un saliec roku? Šo veic dzīvie motori — muskuļi, kas piestiprināti kauliem. Ja jūs satverat aizslēgtu durvju rokturi un stipri velkat tās sev klāt, tad starp plecu un elkoni uzceļas spēcīgs, viegli taustāms paaugstinājums. Tas, lūk, ir muskulis — bicepss (divgalvainais), ar kuru mīl lepoties zēni. Bicepsiem līdzīgi muskuļi klāj visu mūsu ķer­meni — rokas, kājas, vidukli, kaklu un pat galvu.

Tie darbojas, kad mēs staigājam, zāģējam malku, raucam pieri, pagriežam acis, kustinām plakstiņus; tie strādā sirdī un izpilda daudz citu darbu. Visas ķermenī saskatāmās kustības veic muskuļi. Muskuļi novietoti dažādu biezumu slāņos zem ādas un taukiem, un starp tiem un kauliem (vai iekšām). Visā ķermenī skaita apmēram 600 muskuļu. Tie ir tas, ko ikdienas dzīve sauc par gaļu. Pēc sava svara tie sastāda 30—50% no visa ķermeņa, pie sievietēm parasti ap 30%, pie vīriešiem ap 50%. Ar muskuļu palīdzību mēs vienādi varam izpildīt kā lielas un spēcīgas (rupjas), tā arī mazas, komplicētas un veiklas kustības. Paši muskuļi nevar nedz izstiepties, nedz izliekties. Tie var tikai savilkties un vilkt ar lielāku spēku — lūk, tas viss muskuļu darbs. Savelkoties tie samazinās garumā vairāk par divām reizēm. Bet kā tad norit dažādas mūsu ķermeņa kustības?

Ņemot par paraugu roku muskuli — bicepsu — aplūkosim, kā cilvēkā iekārtoti un darbojas muskuļi. Bicepss novietots_ gar kaulu no pleca līdz elkoņa locītavai rokas priekšēja puse un pēc sava izskata atgādina vārpstu. Tā smailākie gali pāriet stiprās, baltās dzīslas, jeb, kā tas sauc cīpslas. Šīs cīpslas piestiprinās pie kauliem. Bicepsa apakšējais gals ar cīpslas palīdzību piestiprināts zem elkoņa, bet augšējais gals pie pleca locītavas. Kad bicepss saīsinās, viņš velk aiz cīpslām un pastiepj apakšējo kaulu uz augšu. Kauls pagriežas elkoņa locītavā un roka saliecas. Pretim bicepsam rokas mugurpuse atrodas cits muskulis. Tā augšējas cīpslas arī piestiprinātas augšā zem pleca locītavas, bet apakšējas — apņem elkoni un ir piestiprinātas pie kaula zem elkoņa. Kad saīsinās šis mus­kulis, tas velk uz pretējo pusi, nekā vilka bicepss. Tāpēc rokas apakšējā daļa pagriežas ap elkoni uz leju un roka atliecas.   Tādējādi, kaut ari   atsevišķi   muskuļi  var   tikai saīsināties, roka, kuru viņi kustina, var vienādi kā saliekties, tā atliekties. Muskuļiem vienkārši saīsinoties, tiek veikts vis­komplicētākais un smalkākais darbs. Kad mūziķis spēlē kla­vieres tā ka aiz kustību ātruma neredz pirkstus, — tas notiek tikai dažādu muskuļu dēļ, kas pēc kārtas saīsinās un velk pirkstu kaulus uz vienu vai otru pusi. Kad rakstnieks raksta, malkas cirtējs cērt malku, fizkultūrietis lec vai peld, kad cilvēks atver acis, pavērš skatu sānis, kad viņš smaida, elpo, runā — viss tas notiek vienīgi tādēļ, ka saīsinās dažādi muskuli. Saīsi­noties muskuli velk atsevišķus pirkstus, rokas un kājas, velk plakstus, acis, kakla daļas, meli, mutes kaktiņus un ribas. No šādas vienkāršas saīsināšanas rodas visdažādākās kustības. Viss atkarājas no tā, ka muskuli izvietoti orgānos. Ap acīm un muti ir gredzenveida muskuļi, un, tiem savelkoties, aizveras acis un mute. Citreiz muskuļi atrodas citā vietā, bet līdz darba vietai stiepjas tikai cīpslas. Piemēram, pirkstu muskuļi ir daudz lielāki par pašiem pirkstiem un atrodas tālu no tiem, rokā zem elkoņa, bet līdz pirkstiem no muskuļiem iet tikai cīpslas, kas tiem pārraida vajadzīgās kustības.

Muskuļu saīsināšanās notiek tāpēc, ka kļūst īsākas un res­nākas atsevišķas muskuļu šķiedras, no kurām muskuļi sastāv. Muskuļu šķiedru nevar nosaukt par vienkāršu šūnu. Tā ir daudz garāka par ķermeņa parastajam šūnām, un lielos muskuļos tās garums sasniedz 12 cm. Tas resnums ir no 1/1000 līdz 1/100 cm diametrā. Katra šķiedriņa nav tikai viens, bet ļoti daudz kodolu, kas parasti šūnās ir pa vienam, un reti kad vairāk. Šī savada šūna, šķiet, izveidojusies tāpēc, ka, kodoliem pavairojoties, to kļuvis daudz, bet pati šūna nav sadalījusies. Bet muskuļu šķiedriņa ir tik liela šūna, ka kodoli šeit aizņem ļoti maz vietas. Gandrīz visu pārējo šķiedriņas daļu klāj biežas šķērssvītras, kas redzamas tikai mikroskopā un kas pēc kārtas ir gaišas un tumšas. Tāpēc šādus muskuļus sauc par šķērs­svītrotiem. Katru muskuļu, šķiedriņu apņem smalks, irdens šķiedru tīkls, līdzīgi tam, kāds atrodams ādas dziļajā slānī. Tāpēc strādājot muskuļu šķiedras netrinas viena gar otru. Šajā šķiedraina apvalkā pie muskuļu šķiedrām pieiet asinsvadi, pa kuriem asinis tām piegādā barību un gaisu.

Līdzīgi telegrāfa vadiem tiem pieiet nervu gali, kas nes muskuļiem smadzeņu ziņojumu — strādāt vai atpūsties. Tā iekārtoti visi roku, kāju, kakla, vidukļa un sejas muskuļi, vārdu sakot, visi tie muskuļi, ar kuru palīdzību varam strādāt, kad gribam. Bet ir ari citi muskuļi. Tie ir tādi, kas nepakļaujas mūsu gribai, bet strādā it ka paši no sevis, bez mūsu gribas. Tādi muskuļi, piemēram, ir zarnas. Zarnas un kuņģis kustas un virza barību tālāk. Mēs dažreiz varam sajust to kustību un dzirdēt, piemēram, kā vēdera tek šķidrums. Tur strādā zarnu muskuli, bet mēs nevaram tos apstādināt, nedz arī pa­stiprināt to darbību.

To vadu sieniņās, pa kuriem rit asinis, arī ir muskuļi. Daž­reiz asiņu caurulītes ādā saraujas, izdzen no sevis asinis, un cilvēks kļūst bāls. Tas, piemēram, notiek uztraukuma. Citos gadījumos, karstuma vai apjukuma dēļ, cilvēks sarkst. Tad asinsvadi paplašinājušies un uzņēmuši vairāk asiņu. Tas spīd cauri ādai un tā liekas sārta.

Ja paskatīsimies spoža gaisma, tad tumšais, apaļais lodziņš mūsu acs vidū — zīlīte — saraujas un kļūst mazāks. Ja rau­gāmies tumsā — zīlīte paplašinās. Tas arī notiek gluži neap­zināti. Mēs nevaram pēc pašu gribas nedz nosarkt, nedz no­bālēt, nevaram paplašināt vai sašaurināt acu zīlīti. Viss tas notiek bez mūsu gribas.Tādi pat muskuļi darbojas mūsu iekšējo orgānu vairākuma. Visi šie muskuļi citādāk uzbūvēti nekā šķērssvītrotie muskuļi. To šķiedras ir īsākas un, ja aplūkojam tās mikroskopa, tad neredzam šķerssvītras. Tāpēc šīs šķiedras sauc par gludam muskuļu šķiedrām. Tas nestrādā tik ātri kā šķērssvītrotās, lēnāk saraujas, bet toties mazāk nogurst un spēj strādāt dienu un nakti. Zarnu, kuņģa un citu iekšējo orgānu muskuļu darbs notiek gandrīz nepārtraukti, un tie gandrīz nemaz neatpūšas. Saraujas tie lēnāk, bet toties ir ļoti izturīgi. Šeit, lūk, — galvenā gludo muskuļu īpatnība. Tiem radniecīgi ir sirds muskuļi, kas pa daļai līdzīgi arī šķērssvīt­rotiem. Savā darbā sirds muskuļi atgādina kā vienus, tā otrus: tie strādā ātri, bet tanī pašā laikā nenogurstoši, un sirds puk­stiem, kas vienā minūtē sit 70 reizes, visu mūžu neapstājas ne uz mirkli, ne dienu, ne nakti.

Fragments no A. Maļinovska grāmatas, “Cilvēka ķermeņa uzbūve un dzīvības procesi”, 1948.

Foto: http://www.buildmusclesforcefully.com/