IMG_20170626_105601
Sēkliņu maizīte, bez miltiem, cukura, ierauga.
26/06/2017
pexels-photo-377909
Kā reāli visu paspēt? 6 vienkārši soļi.
02/07/2017

Neiromuskulārie uzvedības modeļi un jogas prakse

15

Neiromuskulārie uzvedības modeļi jeb ieradumi. Kas tie tādi? Kā mēs to attīstām? Vai tie palīdz mums vai kaitē?

Patiesību sakot, populārākais veids kā mēs mūsdienās saskaramies ar tradīcijām bagāto jogas praksi ir caur mūsu fiziskumu. Tas nav slikti.  Personīgi es uzskatu, ka ceļojums uz sevis iepazīšanu ir neizbēgams. Kurš ir tas, kas pateiks, kurā posmā mēs šobrīd šajā ceļā esam un vai vispār esam uz pareizā ceļa?

Tā iemesla dēļ, ka mēs ar jogu saskaramies caur fizisko ķermeni, tas var palīdzēt mums izmantot to, lai saprastu, kā prakse patiesībā var veicināt sevis iepazīšanu un izpratni. Es nesaku, ka baloža poza novedīs mūs svētlaimē. Es gribētu teikt, ka veids, kā mēs uztveram savu praksi var mūs aizvest daudz tālāk šajā ceļā.

Man šķiet ir ļoti viegli iesaistīties jogā caur āsanām, pēc tam iespējams turpināt ar prānājāmu un vēlāk meditāciju un tad paskatīties uz visiem, kas ir tikko uzsākuši savu jogas ceļu caur āsanām un apgalvot: „Hei, neiznieko velti savu laiku āsanām, jogas mērķis vienalga ir meditācija, kāpēc izniekot savu laiku fiziskiem vingrinājumiem?”

13

Tas var notikt arī daudz mikroskopiskākā veidā, kad jau pieredzējis āsanu praktiķis mudina  kādu, kurš ir jogas iesācējs nodarboties ar advancētu jogas praksi.  Es nerunāju tikai par jogas pozas līmeni, bet arī par to kā mēs aicinām citus kustēties, justies vai pieredzēt pozu veidā, kas iesācējiem nav saprotams.

Es uzdrīkstos teikt, ka tas ir traumu rašanās potenciāls. Neiromuskulārie ieradumi jogas iesācējam vēl nav tik veiksmīgi attīstījušies, lai viņš varētu izprast konkrēto āsanu nākamajā līmenī. Tas var attiekties gan uz mentālo, gan fizisko līmeni.  Mentālais stress var radīt papildus slodzi un šķēršļus vispār kaut ko izdarīt. Būsim godīgi, mentālā trauksme var būt nepieciešama, lai pārvarētu  esošos ierobežojumu, taču,  lai zinātu, kad šī trauksme ir vajadzīga, ir nepieciešama inteliģence.

Mūsu fiziskie uzvedības modeļi ir izveidojušies caur elementu kombināciju mūsu ķermenī. Tie nedzīvo tikai ķermenī vai prāta, bet abos. Patiesībā, neviens nezina, kur tieši šie ieradumi mūsu ķermenī atrodas, bet tie pavisam noteikti eksistē. Meistarklasēs es bieži vien stāstu šo piemēru par stīvo cilvēku, kam tiek iedota vispārējā anestēzija. Kad šī anestēzija darbojas, ķermenis zaudē visu savu stīvumu un ierobežojumus, taču tajā brīdī, kad anestēzija beidz darboties, tas viss tūlīt pat atgriežas atpakaļ.

Tas pavisam noteikti liecina par attiecībām starp nervu sistēmu un mūsu fiziskajiem ieradumiem. Jogā mēs ļoti daudz strādājam ar mūsu nervu sistēmu. Nenotiek tikai darbs ar mūsu rupjo jeb fizisko ķermeņa sistēmu, jo notiek arī prānājama jeb darbs ar elpu un meditācija.  Neiedziļinoties detaļās par dažādiem sensoriem receptoriem, ir svarīgi pateikt, ka kustības, kas tiek atkārtotas rada ieradumus jeb modeļus. Es to bieži vien salīdzinu ar auto vadīšanu un to, cik apzināti šie pūliņi bija tad, kad mēs sākām apgūt šīs jaunās iemaņas. Pēc vairākiem mēnešiem, pūles  kas vajadzīgas, lai ieņemtu citu joslu vai nomainītu riepas ir gandrīz automātiskas un prasa no mums daudz mazāku apzinātu piepūli un koncentrēšanos.

Šo pašu mēs varam attiecināt arī uz āsanu apgūšanu. Kad mēs piepūlamies, mēs varam izmainīt iepriekš radītos kustību modeļus arī āsanās.  Ja ir kāda āsanu sekvenču evolūcijas metode, tad katra āsana ir radīta no kustībām un tehnikas, kas tiek iegūta iepriekšējās āsanās.

Tāpēc ir svarīgi novērot savus vai savu skolnieku kustību ieradumus un saprast, kur tie ved. Vai tas novedīs pie advancētākiem ieradumiem? Vai tas novedīs pie traumām? Ja es sastopu skolnieku, kam ir grūtības ar kādu advancētāku pozu, es jautāju pats sev: „Kāds kustību modelis no āsanām, kuras viņš ir veicis pirms tam, viņam trūkst?”

Katru reizi, kad muskuļos notiek saraušanās noteiktā veidā, tas tiek ierakstīts. Ieraksts tiek veikts divējādi, tiek ierakstīts gan kustības motoriskais aspekts, gan sensorais aspekts par sajūtām un izjūtām par to, ko mēs darām. Kopā tas rada atmiņu jeb modelētu veidu (ieradumu) kā mēs kaut ko darām.

Kad mēs praktizējām, vai mums prātā nevajadzētu būt skaidram, kur tas mūs ved? Ir viegli iesprūst kustību praksē bez apzināšanās par to, ko un kāpēc mēs darām. Faktiski, arī šis var būt ieradums. Tikai sekot līdzi kustībām un darīt, lai izdarītu un būtu miers. Šāds ieradums ne pie kā laba nenovedīs.

Citi daudz fiziskāki ieradumi, kas nepārtraukti stiepj vai rada sasprindzinājumu kādā konkrētā ķermeņa daļā, pavisam noteikti var būt kaitīgi. Pat tad, ja mēs neizjūtam sāpes vai diskomfortu. Sarežģītākais jautājums ir zināt, kad tas notiek. Mēs parast uzticamies sava ķermeņa uztverei, kas lielākoties mums kalpo labi.  Jo spēcīgāks ir mūsu ieradums, jo mazāka būs iespēja uztvert perspektīvu no ārpuses. Rodas jautājums: vai es uzticos tam, ko es jūtu vai es uzticos perspektīvai no ārpuses – tam, ko saka mans skolotājs?

Ir atbilde katrai no reizēm, kad izveidojas šāds scenārijs. Ja mēs uzticamies saviem skolotājiem, viņu pieredzei, un viņu izpratnei un zināšanām par mūsu ķermeni, tā ir mūsu iespēja izmainīt šos kustību ieradumus.  Kāpēc šie ieradumi būtu jāmaina? Tie nodrošina pozitīvu nepārtrauktu nervu sistēmas stimulāciju un uztur atvērtību pārmaiņām.

Tas arī vairo mūsu pieredzi pašiem par sevi. Tāpēc tikai āsanu izpilde vien var ietekmēt mūs tik daudzos līmeņos. Nepastāv nekā fiziska bez daudz smalkākām enerģijām tajā. Ķermenis un prāts nav atdalīts. Mēs esam visas koshas vienlaicīgi, nevis kāda atsevišķi. Senie jogi to zināja.

https://www.yoganatomy.com/thinking-of-patterns-and-practice/

Slow Life
Slow Life
Jogiska dzīvesveida žurnāls, kas raksta par jogu, uzturu, attiecībām un dzīvi caur citu prizmu. Lai iedvesmotu tevi apstādināt ikdienas skrējienu, elpot un dzīvot ar pilnu krūti un izbaudīt dzīvi šeit un tagad.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

//]]>