mtdhl81alg
MATTEL BARBIE ENDLESS MOVES DOLL
10/12/2016
pexels-photo-67475
Cilvēka attīstības septiņgades cikli
14/12/2016

“Topi Vesels ar mājas ēdienu”, Ance Anna Šternberga

_97a3438

Grāmatas ir mana lielā kaislība un vājība, īpaši pavārgrāmatas, ar noteikumu, ka tajā būs skaistas bildes. Ja pavārgrāmatā nav bilžu, es to ne… ne-pirkšu, lai cik brīnišķīgas receptes un informācija tajā nebūtu, jo es visu baudu ar acīm. Katru mēnesi es nopērku vismaz 5 jaunas grāmatas, tas ir mans klusais, mazais grēciņš, kā es to saku, jo varu pat par pēdējiem grašiem ieiet grāmatnīcā un nopirkt jaunu grāmatu. Kad pamanīju informāciju par Ances Annas Šternbergas jauno grāmatu „Topi Vesels ar mājas ēdienu”(īpaši tās bildes),  es uzreiz zināju, ka tai ir jābūt manā grāmatplauktā. Teikšu kā ir,  tā ir tik skaista, ka nešķiet īsta.  Man patīk, ka grāmatā ir ne tikai recepte, bet arī stāsti no pašas autores dzīves un pieredzes, tas rada uzticēšanos un paļaušanos, un padara stāstu daudz personīgāku, liekot sajust, ka autors tiešām dzīvo tajā visā iekšā.

_97a3686

Kad grāmata mani sasniedza, bija jau vēls vakars, un es pa pusei jau biju devusies pie miera, taču nespēju atturēties grāmatu aptaustīt, pasmaržot (šī īpašā smarža, kas piemīt tikko no tipogrāfijas grāmatām), izskatīt. Mani ļoti interesēja ievadvārdi, jo tie izsaka grāmatas būtību, tāpēc es vienmēr sāku ar tiem.  Lai gan kādreiz man tas šķita lieki un nevajadzīgi, apmērām tāpat kā skatīties filmas titrus. Sākot lasīt, es aizrāvos un sāku pat jau lasīt receptes…(patiešām nav tikai sausa recepte, bet ļoti daudz noderīgas papildus informācijas).

topi-vesels-pavargramata-2_vaks

Tajā vakarā es ilgi nevarēju aizmigt, jo tik ļoti mana personiskā pieredze sajaucās ar Ances stāstīto par pirmo gaļas gabaliņu pēc 4 gadu zālēdāju pieredzes. Ja Ance rakstīja, ka aiz laimes gandrīz apraudājās, atsakot ēst gaļu, tad manas izjūtas bija pilnīgi pretējas. Kad pirmo reizi paliku stāvoklī, biju veģetāriete jau 5 pilnus gadus. Tā kā anēmija man bija ja no bērnības, un pati visu laiku jutos lieliski, visu šo periodu īpaši nesatraucos par zemajiem rādītājiem asinsainā un šķiet, arī pie ārsta nebiju gājusi.  Arī mana pieredze, strādājot ar vairākiem Tibetas medicīnas ārstiem, par gaļas ēšanu vai nelietošanu uzturā, to nepieciešamību utt. atšķīrās. Ar šodienas acīm saprotu, ka tie, kas vadījās no līdzjūtības pret visām dzīvajām būtnēm, atbalstīja veģetārismu, taču tie, kas vadījās no veselības viedokļa ieteica tomēr rūpīgāk izturēties pret savu ēdienkarti, un, ja nepieciešams iekļaut uzturā dzīvnieku produktus. Tā kā tibetieši neēd zivis, tad vienīgā ārste, kas man ieteica uzturā lietot zivis bija Viņa Svētības Dalai Lamas ārste Dawa Dolma, kura visu laiku apgalvoja, ka man ir jāpieņemas svarā, ja gribu kādu dienu dzemdēt bērnus. Saprotams, ka tajā dzīves momentā mani tas neinteresēja, un es to visu laidu gar ausīm, taču tajā brīdī, kad Sofija bija pieteikusies, visi dakteri kā viens, sāka nelabā balsī man skandēt to, ka nu gan beidzot pietiek ākstīties un jāsāk ēst gaļa…kad es pirmo reizi pagaršoju mammas cepto liellopa gaļas kotleti…tā nebija nekāda laime…tas bija murgs…man ne tikai negaršoja, man vnk bija pretīgi, un bija sajūta it kā es pati to lopu būtu nokāvusi….man prāts tam tik ļoti pretojās…tikai vēlāk padodoties lielajam ārstu un spiedienam, es salūzu un uz gaļu sāku skatīties kā uz pretīgām zālēm, kas jāizdzer…centos izpildīt to, ko no manis pieprasa ārsti, ja vienkārši bija bail, ka viss, kas būs ne tā kā vajag, tiks norakstīt uz gaļas neēšanu…šī trauma jeb cīniņš starp prātu un ķermeni mani dzīvo joprojām, bet tas jau ir cits stāsts. Jāatzīst, ka pretēji ārsti ieteikumiem, es vēl joprojām nespēju ēst gaļu vai dzīvnieku produktus katru dienu, (jo tie taču ir neveselīgi), un arī pēdējie analīžu rezultāti liecina, ka nekāda gaļas ēšana manu dzelzs deficītu vairs nespēj uzlabot, un vienīgais risinājums ir dzelzs preparātu lietošana, iespējams, līdz mūža galam. Tāpēc man ir prieks, ka Ance ir spējusi, ar dzīvnieku produktu ieviešanu savā ēdienkartē, atgriezusies pie veselības. Pēdējos gados esmu lasījusi tik daudz pasaules slavenu grāmatu/blogu par to, ka vegānisms/svaigēšana ir galvenais veids kā kļūt veselam, tāpēc izlasīt Ances grāmatā to, ka dzīvnieku produkti ārstē, bija pārsteidzoši, savā ziņā pat revolucionāri. (protams, nevar aizmirst, ka ir svarīgi izvēlēties tiešām tādus dzīvnieku produktus, kas patiešām ārstē, nevis cīsiņus un sardeles, vai pusfabrikātus). Es nedomāju, ka grāmatas iespaidā es tūlīt pat cepšu pīles krūtiņu vai gatavošu garneles, bet iespējams tas ir pirmais solis, lai pārskatītu un, iespējams, mainītu uzskatus par veselīgu uzturu.

tv

Atgriežoties pie grāmatas, vislielākais šoks bija par to, ka izmantot cepeškrāsni ēdiena pagatavošanai nemaz NAV veselīgi!!!!! (kāpēc? To uzzināsiet grāmatā, J) Mana pirmā reakcija bija – Es atvainojos? Kā, lūdzu? Ko tad tagad lai dara? Izrādās veselīgi ir lēni un ilgstoši vārīt, kā arī cept uz pannas! Pilnīgi pretēji tam, ko esam pieraduši dzirdēt? Vai ne? Grāmata ir pilna ar dažādiem pārsteigumiem un atklājumiem, (nu, piemēram, tas ka riekstu sieru ir jānotur 2-3 dienas, un tad jācep cepeškrāsnī); man pārsteigums bija arī tas, cik ļoti Ķīnas medicīna, uz kuru atsaucas Ance, saskan ar Tibetas Medicīnu.  Ir daudz līdzīgu un pat identisku kopsakarību gan Tibetas medicīnā, gan Ķīnas medicīnā, gan Ājūrvēdā. Ir labi to zināt!

Man patika, ka grāmatā ir ne tikai receptes, un ļoti skaistas bildes, bet arī papildus informācija par galvenajām produktu sastāvdaļām. Kāpēc tās ir jāiekļauj uzturā, kādas labās un vērtīgās vielas tajos ir, kā arī papildus info par to, kā aizvietot produktus, jaunāko pētījumu rezultāti utt. Šo iemeslu dēļ vien, šī grāmata patiešām ir ne tikai pavārgrāmata, bet veselīga uztura rokasgrāmata, kas būtu jāizlasa ikvienam, neatkarīgi no viņa ēšanas paradumiem.

tv2

Grāmata sākas ar desertiem, (kā var nepamēģināt biešu brauniju ar tumšo šokolādi un valriekstiem, vai Indijas riekstu barfi ?); tad seko uzkodas; salāti; zupas; pamatēdieni; un vēl daudz citas receptes. Recepšu ir ļoti daudz! Turklāt grāmata ir cietos vākos! Uz biezā papīra, brīnišķīgām bildēm un teicamu dizainu….es gribētu teikt, ka tā ir viena no skaistākajām latviešu pavārgrāmatām, ko esmu redzējusi…nosaukt visskaistāko diemžēl nespēju, jo tas vienkārši nav iespējams.

Man noteikti gribas pamēģināt uz sāls ceptās bietes (goda vārds nezinu, kā iztikt bez cepeškrāsns?), dārzeņu kotletes, Provansas garšaugu maizi, mājas kečupu (bez tā nav iedomājama manu bērnu ēdienkarte), pavasarī vārot nātru un skābeņu zupas, noteikti pamēģināšu arī Ances nezāļu zupu, un vēl un vēl…te varētu uzskaitīt gandrīz visu.

tv4

Lai arī sākumā šķita, ka daudzas receptes ir lasītas, redzētas, un pat taisītas, iedziļinoties receptē redzēju, ka vienmēr ir kāda odziņa, (atšķirīgs gatavošanas veids, papildus izejvielas, garšvielas vai papildus informācija), kas recepti padara atšķirīgāku no iepriekš redzētajām, tāpēc pat, ja sākumā grāmatu šķirstot veikalā, šķiet, ka jums mājās jau ir pietiekami daudz pavārgrāmatu, ir vērts nopirkt vēl tikai vienu – šo! :)

Neatkarīgi no tā, ko jūs gatavojat, ko ēdat paši un ar ko cienājat citus, vissvarīgākās sastāvdaļas jebkurai receptei ir stipras rokas un mīloša sirds, ( tā Ance raksta pie skābēto kāpostu receptes). :)

Ja jums vēl nav šīs grāmatas, tad es ieteiktu to pievienot ziemassvētku dāvanu/ vēlmju sarakstam! :)

p.s. noteikti izlasiet arī Amalijas Andersones (grāmatas Foto autore) ierakstu grāmatā! Tas bija tik garšīgs un sulīgs, ka to varēja ēst desertā, ar lielo karoti! Ja man kādreiz būs recepšu grāmata, (un es zinu, ka visticamāk nebūs, :)), tad es zināšu kur meklēt foodstylistu.

Patiesībā bildes ir tik skaistas, ka šķiet, tās ir nevis fotogrāfijas, bet gan klusās dabas uzstādījums kādā mākslas akadēmijā, tādējādi grāmatas šķirstīšana pati par sevi ir bauda acīm un dvēselei. Šo dažu dienu laikā, kamēr grāmata ir pie manis, es pie tās esmu atgriezusies neskaitāmas reizes, un katru reizi es tajā atklāju kaut ko jaunu, un, kas pats interesantākais, arī atbildes uz tiem jautājumiem, kas jau sen bija uzdoti…un vienmēr ir tā sajūta – ak, kungs, cik skaisti!!!

Man ļoti gribas nobeigt ar Amalijas vārdiem: nekautrējieties ēst! Dzīve ir pārāk īsa!

Foto: publicitātes foto.

Kristine Somere
Kristine Somere
Portāla Slow Life dibinātāja. Sertificēta Tibetas Jogas un Yin Yogas skolotāja, kas aizraujas ar dažādiem jogas veidiem, Tibetas Budismu , veselīgu dzīvesveidu un uzturu. Latvijas Jogas Biedrības valdes locekle. Dzīvojusi un mācījusies Londonā, Indijā, Nepālā, ASV un citās pasaules valstīs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

TheYogaShop. //]]>