IMG_3997
12 āsanas lokanības attīstīšanai
15/02/2018
IMG_4670
Griķu, banānu un šokolādes maize
30/03/2018

Viņa Svētība Dalailama, Desmonds Tutu, Duglass Abrams “Grāmata par prieku.”

book-of-joy-douglas-carlton-abrams_0

Vai esat kādreiz domājuši, kas īsti ir laime un prieks? Mums Rietumniekiem vienmēr ir aktuāls jautājums – kā būt laimīgam, kā iemācīties priecāties par dzīvi, un par pārsteigumu daudziem Austrumu gudrajiem,  šķiet, tikai Rietumniekiem ir  brīži dzīvē, kad no jauna ir  jāmācās sevi mīlēt un cienīt. Budisma skolotāji māca, ka prieks ir mūsu prāta patiesais, dabiskais stāvoklis, ko var realizēt ikviens no mums, turklāt tāpat kā mēs spējam radīt neapmierinātības un nelaimes sajūtu sevī, arī spēja pārdzīvot prieku var tikt arī attīstīta.

Stress un raizes rodas arī tad, kad mēs mēģinām kontrolēt pilnīgi nepatstāvīgas parādības, jo tās nepakļaujas kontrolei. Mēs cenšamies kontrolēt mirkli, kurā piedzimst sajūta, ka notiekošam nebūtu jānotiek. Sirdssāpes galvenokārt rada vēlme redzēt lietas citādākas, nekā tās ir patiesībā,  tas attiecīgi noved pie vilšanās un dusmām. Kā mūsdienu pasaulē atgūt prieku, dzīves prieku un iegūt sapratni par prieku?

Visā pasaulē , šī populārā grāmata par prieku ir atzinīgi novērtēta ne tikai budistu, bet arī citu cilvēku vidū, neatkarīgi no viņu reliģijas, kultūras, etniskās piederības un citām “atšķirībām” un, manuprāt, tas ir tieši tāpēc, ka tā parāda, ka daudzas dažādas zināšanu jomas nonāk pie viena un tā paša secinājuma.

Par ko ir šī grāmata par prieku?

“Ja no paša sākuma šī grāmata tika iecerēta kā trīskārtu dzimšanas dienas torte. Pirmā kārta – Dalailamas un Arhibīskapa Tutu mācības par prieku: vai patiesi ir iespējams priecāties, skatoties acīs mūsu ikdienas raizēm –  sākot no nepatikšanām rīta sanāksmē līdz bailēm nespēt apgādāt ģimeni; no dusmām pret tiem, kas iedzinuši mūs sērās, zaudējot mīļos cilvēkus, līdz postošai slimībai un nāves izmisumam. Kā pieņemt dzīves realitāti, neko nenoliedzot, bet transcendējot neizbēgamās sāpes un ciešanas? Un, pat, ja mūsu dzīve ir izdevusies, – kā varam priecāties, kad tik daudzi līdzcilvēki cieš, kad postoša nabadzība nolaupa cilvēkiem nākotni, kad ielās saimnieko vardarbība un terorisms, kad ekoloģiskā izšķērdība kopumā apdraud dzīvību uz mūsu planētas? Šajā grāmatā ir mēģināts atbildēt uz šiem jautājumiem. Otro kārtu veido pēdējie zinātniski pētījumu par prieku, kā arī par citiem svarīgiem fenomeniem, lai garantētu ilgspējīgu laimes sajūtu. Trešā dzimšanas dienas tortes kārta ietver nedēļas garumā stāstus par sadarbību ar Dalailamu un Arhibīskapu Daramsalā.” – (Viņa Svētība Dalailama, Desmonds Tutu, Duglass Abrams “Grāmata par prieku.”)

9789934534584

Kas mums jāzina par prieku?

Grāmatas autori atklāj, ka psihologi 1978.gadā publicēja nebijušu pētījumu, atklājot, ka cilvēku smadzenēs ir “noteikts punkts”, kas dzīves laikā nosaka viņu laimes sajūtu. Citiem vārdiem sakot, mēs pierodam pie jebkuras situācijas un neizbēgami atgriežamies mūsu laimes pamatstāvoklī. Kaut gan citu psihologu nesen veiktie pētījumi atklāj, ka droši vien tikai 50 % no  laimes sajūtas nosaka nemainīgi faktori: piemēram gēni vai temperaments jeb mūsu “noteiktais punkts”. Otru pusi nosaka apstākļi, kurus nespējam īpaši kontrolēt, kā arī mūsu attieksme un darbības, kuras savukārt spējam kontrolēt. Saskaņā ar šo pētījumu, kuru veica psiholoģe Soņa Ļubomirska, trīs šķietami visnozīmīgākie faktori, kas lielā mērā ietekmē un palielina laimes sajūtu, ir spēja pārveidot situāciju pēc iespējas pozitīvā veidā, spēja pārdzīvot pateicību, kā arī izvēle būt dāsniem un laipniem.

unnamed

Glāsgovas Universitātē Neiroloģijas un psiholoģijas institūtā veiktais pētījums apgalvo, ka patiesībā pastāv tikai četras galvenās emocijas: trīs no tām negatīvas; bailes, dusmas un skumjas. Vienīgā pozitīvā emocija ir prieks vai laime.

Savukārt neirologs Ričards Deividsons ir apkopojis neiroloģijas un iztēles pētījumus un izstrādājis vienotu teoriju par laimīgām smadzenēm. Mūsu ilgstošo labsajūtu ietekmē četri neatkarīgi smadzeņu apvidi. Pirmais apvidus nosaka “mūsu spēju sasniegt pozitīvu stāvokli”. Otrais smadzeņu apvidus atbild par “spēju atlabt pēc negatīviem stāvokļiem”. Trešais  apvidus ir “mūsu spēja koncentrēties un novērst prāta klaiņošanu”. Šis apvidus ir jāattīsta meditējot – tā var būt koncentrēšanās uz elpu, mantru vai analītiskā meditācija. Ceturtais un pēdējais apvidus atbild par dāsnumu.

Apkopoju dažus no spilgtākajiem grāmatas galveno varoņu citātiem:

Arhibīskaps Tutu

  • Prieks mums faktiski pienākas no dzimšanas un tas ir pat svarīgāks par laimi. Ja laime, kā bieži vien tiek uzskatīts, ir atkarīga no ārējiem apstākļiem, tad prieks tāds nav!  Tādējādi prieks ir varenāks par laimi. Šāds prāta stāvoklis rada apmierinātu un jēgpilnu dzīvi.
  • Diemžēl nevaru teikt, ka lielāka prieka atklāsme pasargā mūs no neizbēgamām grūtībām un sirdēstiem. Patiesību sakot mēs varam vieglāk raudāt, bet arī smieties spējam vieglāk. Droši vien mēs vienkārši esam dzīvotspējīgāki. Atrodot arvien vairāk prieka, protam cēli, bez rūgtuma stāties pretī ciešanām. Mums ir grūtības, bet tās ir bez grūtuma. Mums ir sirdēsti, bet tie mūs nesalauž.
  • Viena lieta ir saprast ciešanu vērtību, bet pavisam cita – to atcerēties, kad esi sadusmojies, izmisis vai ciet sāpes.
  • Uz sevi koncentrēta attieksme ir problēmas sākums. Mums par sevi ir nesavtīgi jārūpējas. Ja nerūpēsimies par sevi, neizdzīvosim. Tas ir jādara. Taču jākultivē vieds, ne muļķīgs savtīgums. Muļķīgs savtīgums izpaužas sevis lološanā, nedomājot par citiem, jūs terorizējat citus, ekspluatējat tos. Patiesību sakot, rūpes par citiem, palīdzība tiem, gala rezultātā rada prieku un nodrošina laimīgu dzīvi. To es dēvēju par viedu savtīgumu.

Viņa Svētība Dalailama

  • Eksistenci caurauž īpašs jautājums: “kāds ir cilvēka dzīves mērķis?” Es pieņemu, ka dzīves mērķis ir atrast laimi. No piedzimšanas mirkļa ikviens cilvēks tiecas atklāt laimi un novērst ciešanas. Šeit nav atšķirības, kas mūs ietekmē – kultūra, reliģija vai izglītība. No sirds visdziļākajām dzīlēm mēs vienkārši tiecamies pēc prieka un apmierinātības. Taču šīs sajūtas bieži vien ir ātri gaistošas, tās ir grūti notvert, līdzīgi taurenim, kas, nolaidies uz mums, pēc mirkļa aizplivina projām. Laimes patiesais avots mīt mūsos pašos, nebūt ne naudā, varā vai sabiedriskajā stāvoklī. Vara un nauda nespēj radīt iekšējo mieru. Ārējās izklaides nenodrošina patiesu iekšējā prieka sajūtu. Mūsu uzdevums ir ielūkoties sevī. Diemžēl daudzus apstākļus, kuri iznīcina prieku un laimi, radām mēs paši. Bieži vien to nosaka prāta negatīvās tendences, emocionālās reakcijas vai arī nespēja novērtēt un izmantot pašu spējas. Mēs nespējam kontrolēt dabas katastrofu izraisītās ciešanas, taču ikdienas raižu radītās mēs spējam pārvaldīt.  Mēs paši radām lielāko daļu savu ciešanu, tātad, atbilstoši loģikai, mums vajadzētu spēt radīt arī vairāk prieka.
  • Apstākļi ir atkarīgi no attieksmes, perspektīvas un reakcijām, kuras izmantojam attiecīgā situācijā un attiecībās ar līdzgaitniekiem. Kas attiecas un personīgo laimi, daudz kas ir mūsu pašu rokās.
  • Lai attīstītu prātu, mums jāieskatās dziļākajā līmenī. Ikviens tiecas pēc laimes, prieka, bet meklē to ārpusē –naudā, varā, prestižās mašīnās un lielā mājā. Lielākā daļa cilvēku nekad neievērš īpašu vērību patiesam laimīgas dzīves avotam, kurš mīt iekšpusē, ne ārpus mums. Pat fiziskas veselības garants nemīt ārpusē, bet mūsos.
  • Kad apspriežam laimes pārdzīvojumu, ir jāzina, ka pastāv divu atšķirīgu veidu laimes pieredze. Pirmā ir priekštati par baudu, kas gūta ar jaunu sajūtu palīdzību. Šinī gadījumā sekss, sniedz šādu pieredzi. Bet mēs varam piedzīvot laimes sajūtu arī dziļākajā līmenī – ar prāta palīdzību – piedzīvot mīlestību, līdzcietību, altruismu. Šajā dziļākajā līmenī laimi raksturo piepildījuma sajūtas pārdzīvojums. Sajūtu radītais prieks ir īslaicīgs, šajā dziļākajā līmenī prieks ilgst daudz garāku laika sprīdi. Tas ir patiess prieks. Šis dziļākais prieka līmenis ir jāattīsta, trenējot prātu. Šis prieks un laime nāk no iekšpuses. Tādā gadījumā sajūtu baudas kļūst mazsvarīgas.
  • Palūkojoties uz mūsdienu cilvēka materiālistisko dzīvesveidu, šķiet, ka cilvēki galvenokārt alkst pēc sensorās pieredzes. Tāpēc arī viņu apmierinājums ir ierobežots un ļoti īslaicīgs, jo viņu laimes pārdzīvojums ir atkarīgs no ārējiem stimuliem. Lielāka uzmanība ir jāpievērš prieka un laimes mentālajam līmenim. Ne tikai fiziskai baudai, bet apmierinājumam prāta līmenī, jo tas ir patiesais prieks. Ja cilvēks ir priecīgs un laimīgs mentālajā līmeni, fiziskām sāpēm nav lielas nozīmes. Bet, ja mentālajā līmenī nav ne prieka, ne laimes, toties pārāk daudz satraukuma, pārāk daudz baiļu, tad pat fizisks komforts un prieks nespēs notušēt mentālo diskomfortu.
  • Mums piemīt pieredzes atmiņas, un mēs tās izvērtējam: labas, sliktas, neitrālas. Rezultātā parādās atbildes reakcija: bailes, vilšanās, dusmas. Mēs saprotam, ka tie vienkārši ir atšķirīgi prāta stāvoklī. Tā nav realitāte. Līdzīgi arī bezbailība, laipnība, mīlestība un piedošana ir tikai prāta aspekti. Emociju sistēmas izpratne ir ļoti noderīga lieta, un tikpat svarīgi ir arī izprast, kā darbojas mūsu prāts, kad parādās bailes vai vilšanās, ir jāmēģina izskaidrot, kas to izdarījis? Lielākoties, bailes vienkārši ir mentāla projekcija. Baiļu cēloņi ir jāanalizē. Atrodoties negatīvā prāta stāvoklī, bieži vien kaut ko var redzēt, un cilvēkam rodas mentāla projekcija pat, ja situācija ir neitrāla. Tātad sev jāpajautā, vai bailes ir balstītas uz kaut ko reālu.
  • Stress un raizes bieži rodas no pārāk lielām gaidām un ambīcijām. Ja mums neizdodas piepildīt cerības, neizdodas sasniegt cerēto, jūtamies sagrauti. Jau no paša sākuma tā ir uz sevi fokusēta attieksme. Es vēlos to. Es vēlos šo. Bieži vien mēs reāli nenovērtējam savas spējas un objektīvo realitāti. Ja skaidri apzināmies savas iespējas, varam pieņemt reālu darbības plānu. Tādējādi rodas daudz lielākas iespējas sasniegt mērķus. Nereālas, pārliekas pūles veicina vienīgi katastrofu. Tāpēc daudzos gadījumos stresu izsauc cerības un ambīcijas.
  • Bailes un dusmas ir mūsu dabīgās atbildes reakcijas divi poli: bailes piespiež bēgt, bet dusmas liek cīnīties. Kad parādās dusmas, mēģiniet atrast to cēloni, lieciet sev domāt, kādas būs manu dusmu, manas dusmīgās sejas vai kliegšanas sekas? Tā jūs sapratīsiet, ka dusmas nepalīdz. Neiropsihiatrs Daniels Sīgels skaidro, ka cilvēkam, stipri dusmojoties, tiek “izsists korķis”, vārdu sakot, kritiski domājošā smadzeņu garozas darbība tiek paralizēta. Rezultātā galvas smadzeņu garozas pieres daivā, kam ir svarīga loma emociju regulēšanā un morālu spriedumu pieņemšanā, zaudē spēju kontrolēt par emocijām atbildīgo limbisko sistēmu.
  • Parasti vilšanos un dusmas izraisa aizvainojums, bailes neiegūt vēlamo: mīlestību, cieņu, piederību. Viens no veidiem, kā atbrīvoties no dusmām ir pajautāt sev, kāds aizvainojums ir izsaucis dusmas, kādas bailes mēs jūtam? Psihologi dusmas bieži sauc par otršķirīgu emociju, jo tās rodas kā aizsarglīdzeklis pret apdraudējumu. Kad mēs spējam atpazīt un izpaust bailes, vai mēs tad vēl arvien izjūtam apdraudējumu?
  • Stress un raizes rodas no iztēlē radītās dzīves cerībām. Ja spējam pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, nelolojot iedomātas cerības, mūsu dzīves gaita kļūst vieglāka, atraisāmies no sitienu, ciešanu, stresa, raižu un neapmierinātības pārpilnās dzīves un nonākam vienmērīgā plūsmā ar tai piemītošo lielisko vieglumu, komfortu un laimi. Liela daļa mūsu ciešanu cēloņu rodas tāpēc, ka nepieņemam, bet pretdarbojamies līdzcilvēkiem, vietām, lietām un dzīves apstākļiem. Pretdarbojoties topam ieslēgti savos spriedumos un kritikā, raizēs un depresijā, pat noliegšanā un atkarībā. Izjust prieku šādā situācijā nav iespējams. Pieņemšana ir zobens, kas spēj pārcirst šo pretestību, ļaujot mums relaksēties, redzēt skaidrāk un reaģēt atbilstoši situācijai.
  • Skumjas ir ļoti spēcīga un ilgstoša emocija. Kādā pētījumā tika atklāts, ka skumjas ilgst daudzkārt ilgāk nekā tādas ātri izzūdošas emocijas kā bailes un dusmas; ja bailes vidēji ilgst 30 minūtes, skumjas bieži vien velkas līdz pat 120h jeb 5 dienām.

Dalailama bieži ir uzsvēris, ka mēs piedzimstam un nomirstam būdami pilnībā atkarīgi no citiem, un, ka neatkarība, ko izjūtam starpposmā, ir pilnīgs mīts.  Uz zemes mums ir dots laiks, lai mēs iemācītos mīlēt, kļūt līdzcietīgāki. Un jāmācās nav teorētiski, bet ar notikumu palīdzību, kuru gaitā mēs tiekat pārbaudīti.  Pieņemšana ir prāta pēdējais pilārs, un tas mūs aizved pie pirmā sirds pilāra – piedošanas. Ja spējam pieņemt tagadni, varam piedot un atteikties no vēlmes pēc citādas pagātnes.

Ja kādreiz pienāk brīdis, kad šķiet nespējat tikt galā ar savām emocijām vai izprast to cēloņus vai atrast prieku un jēgu dzīvei, ieskatieties šajā grāmatā. Iespējams šie divi viedie skolotāji palīdzēs jums atrast atbildi uz kādu no jūsu daudzajiem jautājumiem par prieku un dzīves jēgu.

Kristine Somere
Kristine Somere
Portāla Slow Life dibinātāja. Sertificēta Tibetas Jogas un Yin Yogas skolotāja, kas aizraujas ar dažādiem jogas veidiem, Tibetas Budismu , veselīgu dzīvesveidu un uzturu. Latvijas Jogas Biedrības valdes locekle. Dzīvojusi un mācījusies Londonā, Indijā, Nepālā, ASV un citās pasaules valstīs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

//]]>