1-pexels-photo-29577-large
21 jautājums sarunai ar sevi
28/10/2016
posture_1
9 jogas pozas skaistai stājai
02/11/2016

Kaulēšanās ar Dievu, vai lūgšana…?

pexels-photo-110128-large

Cik atceros, nekad neesmu skatījusies dievkalpojumus pa televizoru, arī pašā baznīcā uz svētdienas misi esmu bijusi ļoti, ļoti reti, taču vakardien, gaidot LTV sarunu ar mācītāju Juri Rubeni, nejauši iznāca pa ausu galam dzirdēt arī pirms tam translēto dievkalpojuma sprediķi.  Un viena lieta mani „aizķēra”.  Mācītājs stāstīja par to, kā cilvēki mēdz lūgt  Dievu, sakot apmēram šādus vārdus: „Dievs, ja tu izdarīsi tā, lai notiek tas vai šis, es nekad vairs nedarīšu to vai šo! ” vai „Ja tu izdarīsi tā, lai notiek tā, tad es darīšu vai nedarīšu to vai šito…”

Pavisam godīgi, tad kad biju maza, arī man bija tāds niķis. Šodien es to sauktu par kaulēšanos ar Dievu. Parasti gan tas tika darīts ļoti nopietnos gadījumos, kad bija patiešām lielas bailes, vai izdarīts kāds „briesmīgs nedarbs” par ko varētu draudēt kāds sods…

Reizēm, jau pieaugot, man likās, ka tas ir tāds kā iespējamais apliecinājums -pierādījums tam, ka Dievs patiesi eksistē… ja jau piepildījās tas, ko lūdzu, tad taču Dievs ir…Godīgi sakot neatceros nevienu konkrētu gadījumu, un to vai kaut kas piepildījās, bet kaulēšanos atceros ļoti skaidri, jo bija ticība, ka tas „nostrādās”, jo ir taču „sarunāts”.  Esmu piefiksējusi, ka reizēm, kad liekas, ka nu ir baigi traki, tad prātā nāk doma, par ko varētu pakaulēties šobrīd…nav gan vairs skaidrs tas tēls, ar kuru šī kaulēšanās varētu notikt, un arī pats solījums jeb kas būs tas, ko došu pretī…ja pirms desmit gadiem tas bija –neēdīšu gaļu vai  nelietošu alkoholu, vai vēlāk, kādu konkrētu budisma prakšu veikšana, tad šobrīd aptrūkušās idejas…bet, ja nopietni, mācītāja teiktais man lika aizdomāties par to, vai šī kaulēšanās patiešām manā dzīvē vairs nepastāv?

Pirmais, ko izdarīju dzīvojot Indijā, Daramsalā,  kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, bija iešana uz Viņa Svētības Dalai Lamas templi, lai sarunātu ar zaļo Tāru, lai pasargā bērniņu un ļauj mums droši atgriezties mājās… šo kaulēšanos atceros diezgan spilgti, jo tas bija ļoti emocionāls brīdis un es savu apņemšanos – solījumu arī pildīju….

Domājot par to, kas īsti ir šī sarunāšana.. esmu sapratusi, ka tā dod drošības sajūtu par to, ka esmu izdarījusi pietiekami daudz…jo esmu taču sarunājis, iespējams šī paļaušanās uz kaut ko – katram tas ir kas cits, kādam Dievs, citam Buddha vai Tāra, skolotājs vai guru,  ir tas, kas mūsu dzīvi vada, kas ir mūsu kompass? Ja mēs esam atraduši īsto stūrmani, vai varam justies droši, ka kuģis vētrā nenogrims? Bet varbūt gluži pretēji…mums pašiem jākļūst par savas dzīves stūrmani, lai noturētu kursu sev vēlamā virzienā?

Bet atklāts paliek jautājums, kas ir lūgšana? Un vai neesam pārpratuši lūgšanas nozīmi?

Vai tiešām lūgšana nozīmē tikai lūgt kaut ko?

Bhagavadgītas (viens no svarīgākajiem jogiskiem tekstiem) otrajā nodaļā ir atspoguļota Krišnas un Ardžūnas saruna, kurā Krišna saka: „Tev ir tiesības uz savu rīcību, bet nekad uz savas rīcības augļiem! Ja tu gribi būt pilnīgi brīvs, veic visas darbības kā kalpošanu!”

Vai  mums dzīvē ir kaut viena darbība, ko mēs veicam, nedomājot par rezultātu?

Padomāsim paši individuāli, kaut vai tikai izejot cauri savam dienas ritmam, padomājot par darbībām, kuras mēs dienas laikā veicam, vai ir kāda, kuru mēs veicam bez pieķeršanās pie rezultāta, tikai izbaudot pašu procesu? Ja būtu jāsāk ar mani, es teiktu, ka vienīgā darbība, kuru es dienas laikā veicu bez pieķeršanās rezultātam, varētu būt joga, bet arī tie būtu meli…jo pat tad, ja man šķiet, ka šī pieķeršanās rezultātam nenotiek, jo tā vairāk ir pieķeršanās pašam procesam, es tomēr apzināti vai neapzināti domāju par tiem labumiem, ko sniedz katra āsana, procesā novērtēju savu progresu, priecājos, ja poza, kura nepadevās līdz šim, sanāk labāk…lai cik ļoti mēs koncentrētos uz konkrēto brīdi, ieelpu un izelpu, izslēdzot ārējo pasauli, iekšējais kritiķis vienmēr būs nomodā.

Jau no mazotnes mēs tiekam audzināti tiekties uz rezultātu! Arī šī kaulēšanās mūsos jau ielikta šūpulī…ja sakārtosi istabu, varēsi apēst saldējumu, ja kašķēsies neņemšu līdzi uz veikalu, ja nepasteigsies paliksi mājās…ja apēdīsi visu zupu, dabūsi konču, ja būsi laba meitene, dabūsi princi utt.

Man šķiet, ka šī kaulēšanās jeb „sarunāšana” notiek visu laiku, jautājums ir tikai AR KO mēs kaulējamies un no kā prasām atbildību, ja norunātais nepiepildās? Vai nav tā, ka darot lietas bez konkrēta mērķa mums šķiet, ka šai konkrētai darbībai nav jēgas vai, ka esam kaut ko darījuši „par velti”?

Ja esam dzirdējuši vai lasījuši par karmu, tad zinām, ka ikviena mūsu doma un darbība rada karmu jeb sekas….kā arī rada cēloņus jaunām sekām…tieši tāpēc, zinot, ka ikviena mūsu doma un darbība tiešām rada karmu, ir grūti nedomāt par rezultātu…vai tas maz vispār ir iespējams?

Kas notiek, kad izdarām kaut ko citu labā? Vai negaidām, ka tas otrs kaut ko mums dos pretī? Vai tas tā nav pieņemts? Vai otrs netiek uzskatīts par nepieklājīgu, ja neko nedod vai neizdara pretī? Kad stājamies augstskolā, tad izvēlamies profesiju ar konkrētu mērķi –iegūt labu atalgotu darbu, prestižu, slavu vai vienkārši gribam darīt to, kas patīk? Kad meklējam partneri, vai nedomājam par to, vai viņš varēs apmierināt mūsu prasības?  Vai spēlējot kādu spēli, nedomājam par uzvaru? Kad audzinām bērnus, vai nedomājam par to, kā sūtīt viņus labā skolā, lai varam lepoties ar tiem? Cik daudz savā ikdienā mēs darām lietas tikai tāpēc, ka mums patīk to darīt? Tāpēc, ka izbaudām pašu procesu?  Nedomājot par to, cik produktīvi vai noderīgi tas ir…vai spējam darbību veikt kā kalpošanu? Lai radītu labumu citiem, nedomājot par labumu sev? Kuras ir tās darbības mūsu ikdienas dzīvē, kuras mēs varētu nodēvēt par kalpošanu?

Un, pats svarīgākais, vai mēs zinām, kas īsti ir lūgšana?

Jau kādu laiku es sev kā lūgšanu biju nodefinējusi savu ikdienas praksi, kuru sāku ar Saules Sveicienu, tā teikt lūgšana ar ķermeni jeb lūgšana kustībā…tieši tā es arī joprojām uztveru savu ik rīta izkustēšanos uz paklājiņa un, manuprāt,  šī pieeja ne tikai maina mūsu uztveri un attieksmi pret pašu praksi, bet arī pret mūsu ķermeni, jo patiešām, kurš gan ir teicis, ka lūgšana ir tikai tas, ko mēs izsakām ar vārdiem?

 

Kristine Somere
Kristine Somere
Portāla Slow Life dibinātāja. Sertificēta Tibetas Jogas un Yin Yogas skolotāja, kas aizraujas ar dažādiem jogas veidiem, Tibetas Budismu , veselīgu dzīvesveidu un uzturu. Latvijas Jogas Biedrības valdes locekle. Dzīvojusi un mācījusies Londonā, Indijā, Nepālā, ASV un citās pasaules valstīs.

1 Comment

  1. Renars says:

    Łoti labs raksts. Paldies!!!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

TheYogaShop. //]]>