Reiz skolnieks jautāja skolotājam: „Tu esi tik gudrs. Vienmēr labā noskaņojumā, nekad nedusmojies un neapvainojies. Lūdzu, palīdzi arī man tādam būt! ”

Skolotājs piekrita un palūdza atnest kartupeli un lielu maisu.

-Ja tu kādreiz uz kādu sadusmosies vai apvainosies, tad paņem vienu kartupeli, uzraksti uz tā šī cilvēka vārdu un ieliec to maisā. Teica skolotājs.

– Un tas ir viss? Jautāja skolnieks.

– „Nē!”, sacīja skolotājs, „Tev šis maiss ir vienmēr jānes sev līdzi. Un katru reizi, kad tu uz kādu apvainojies vai sadusmojies, tev jāieliek tajā vēl viens kartupelis.”

Skolnieks piekrita. Pagāja kāds laiks. Maiss piepildījās ar kartupeļiem un kļuva ļoti smags. Bija tik neērti viņu nēsāt sev līdzi. Turklāt, kartupeļi, kas tika ielikti maisā pirmie, sāka bojāties un nelabi smakot. Citiem sāka nākt asni, citi bija pilnīgi sapuvuši. Skolnieks vairs nespēja tā turpināt un devās pie skolotāja sakot:

-Es vairs nespēju nēsāt šo maisu sev līdzi! Pirmkārt, maiss ir pārāk smags, otrkārt, kartupeļi ir sabojājušies. Iesaki kādu citu metodi.

Bet skolotājs atbildēja:

-Tas pats notiek arī tavā dvēselē. Tikai tu uzreiz to nepamani. Rīcība, kas kļūst par ieradumu, ieradumi par raksturu, bet raksturs par defektu. Es devu tev iespēju novērot šo visu procesu no malas. Katru reizi, kad tu uz kādu apvainosies vai sadusmosies, padomā, vai tev patiešām tas viss ir jānes sev līdzi?

Foto: http://wallpaperswide.com/