IMG_0194
Ar lepni paceltu galvu
18/11/2017
The-No-Meat-Athlete-Cookbook
Matt Frazier and Stephanie Romine “No meat athlete cookbook”
26/11/2017

Pārdomas pēc 30 dienu jogas izacinājuma

pexels-photo-257092

Teikšu atklāti, izaicinājums nebija viegls.  Visgrūtākais laikam bija katru dienu saņemties un ne tikai veikt pozas, bet arī piesēsties pie datora, lai uzrakstītu, iztulkotu katras dienas tekstu – teorētisko daļu un pozu aprakstus, instrukcijas.  Pēc 30 dienām paņēmu pauzi no rakstīšanas, jo likās, ka viss jau ir uzrakstīts,   taču secinājumi un pārdomas radās laika gaitā pat vēl pēc izaicinājuma dienām.

Kad atvēru grāmatu pirmajā izaicinājuma dienā, es biju šokā… šo pozu apguvei ir nepieciešami gadi, bet mums tās ir jāmēģina izpildīt jau pirmajā dienā!? Nopietni!? Ja es būtu ieskatījusies šajā grāmatā pirms uzsāku šo izaicinājumu, tad varu pavisam droši apgalvot, ka neko tamlīdzīgu es visticamāk neuzņemtos. Un drošvien neaicinātu citus sev pievienoties, taču kā saka, visam ir kāds iemesls. Nekas nenotiek tāpat vien.  Pirmajā dienā es nebiju ļoti saudzīga pret sevi, dusmojos uz sevi un strostēju par kārtējo neapdomīgo soli un lēkšanu nezināmajā. Patiesībā par mēģinājumu uzlēkt augstāk par savu pakaļu. Pat sāku domāt, kā lai izkuļas no situācijas,  taču sapratu, ka atpakaļ ceļa nav un vienkārši ir jāiet un jādara. Kad sāku lasīt katrai dienai paredzētos uzdevumus, atklāju, ka āsanas ir tikai daļa no izaicinājuma, teorētiskā daļa no jogas sutrām un mentālie uzdevumi reizēm šķita sarežģītāki kā āsanas, jo procesa gaitā atklājās, ka grāmatā vizuāli tika demonstrētas tikai pozu galējās versijas un ir iespēja pozu atvieglot pēc katra individuālajām vajadzībām, tāpēc savā ziņā pozas katrs var veikt savu spēju un iespēju robežās, taču ar mentālo izaicinājumu gāja grūtāk tāpēc, ka tas bija gana intensīvs, reizēm to izlaidu, jo likās, ka ir par daudz uzdevumu vienai dienai.  Grūtākais bija uzsākt, tālāk viss aizgāja pāsplūsmā.

Iedziļinoties āsanu aprakstos, es centos sev visu laiku uzdot jautājumu: Ar kuru pozu mēs varam šo āsanu aizvietot? Kāds ir tās fiziskais/ emocionālais uzdevums un pats svarīgākais – vai tiešām šī poza ir tik ļoti nepieciešama? Vai šo pašu mērķi mēs varam sasniegt citādi?  Protams, ikvienam no mums gribas nostāties uz rokām vai apsēsties špagatā, taču vai tiešām tikai šīs pozas ir tās, kas padara mūsu jogas praksi pilnvērtīgu? Vai tiešām spēja veikt advancētas āsanas ir mūsu jogas prakses līmeņa rādītājs? Jā, jebkura advancēta āsana pieprasa piepūli, uzcītību, disciplīnu, rūpīgu un regulāru darbu ar savu fizisko ķermeni, taču šī ir tikai ārējā jogas forma un rodas jautājums: vai šis ir pareizākais ceļš pa kuru iet, lai sasniegtu to, ko joga mums sola? Kāds ir mūsu jogas prakses mērķis? Vai apgūstot advancētas āsanas mēs spējam pieturēties pie dziļākās jogas būtības vai tikai lolojam savu ego? Arvien biežāk un biežāk domājot par jogu aizdomājos par to kādēļ mēs darām to vai šito? Kāds tam ir mērķis? Ko tas sniedz mūsu ķermenim un prātam? Vai tas mums ir vajadzīgs? Vai nostājoties uz rokām mēs ceļam savu pašvērtējumu vai mēģinām iegūt atzinību no citiem? Vai darām to savas garīgās izaugsmes, respektīvi sevis dēļ vai lai patiktu citiem? Vai vispār ir iespējama jogas prakse bez pastāvīgas skolotāja –skolnieka enerģijas simbiozes?

Lasot dažādas jogas grāmatas arvien un arvien saskaros ar dažādiem solījumiem jogas pasaulē.  Es daudz domāju par tiem, reizēm apšaubu…reizēm rodas vēlme mest visu jogas padarīšanu pie malas un tikai meditēt…

Tik daudz tiek runāts par jogas pozitīvajiem aspektiem, ieguvumiem no jogas, labumiem no konkrētām āsanām un jogas praksēm lielākoties, protams, koncentrējoties uz fizisko ķermeni, tā skaistumu, lokanību, izturību utt., jo tas ir tas, kas ir acīm saredzams un saskatāms un tieši šis fiziskais aspekts ir tas, kas motivē mūs pievērsties jogai,  taču kur paliek mūsu emocionālais ķermenis, mūsu mentālā pasaule…kā mēs varam izmērīt, saskatīt pārmaiņas tajā? Fiziskais ķermenis jeb mūsu ārējā forma ir acīm saskatāma, taču kā ar iekšējo pasauli? Joga sola mums iemācīt kontrolēt emocijas, būt mierīgākiem, apzinātākiem, laimīgākiem… arī uz šiem solījumiem daudzi iekrīt. Patiesībā –  viss ir citādāk. Protams, katrs gadījums ir individuāls, un iespējams, tiešām ir vajadzīgi 20 gadi ikdienas prakses, kad tiek jogots 6 dienas nedēļā bez pārtraukuma, lai beidzot kļūtu laimīgs, apgaismots, mierīgs un spējīgs nepieķerties laicīgās dzīves baudām, priekiem un ciešanām, taču mana pieredze ir mazliet citādāka. Šāds jogas ritms nebija piemērots manam ķermenim un radīja vairāk problēmu kā ieguvumu.

Kad es pirms 10 gadiem sāku klausīties budisma skolotāju mācībās, vienmēr brīnījos, kāpēc tik daudz runā par dusmām un citām negatīvajām emocijām. Par to, kā dusmas iznīcina mūsu labo karmu, kā dusmas, greizsirdība, skaudība, pieķeršanās bojā mūsu mentālo stāvokli, utt.utjp. es nesapratu kāpēc tiek runāts tik daudz par to, ka dzīve ir ciešanas.

Man likās manī nav ne kripatiņas tā visa, īpaši jau dusmu. Es biju laimīga, ar dzīvi apmierināta, dzīvoju budisma centrā, katru dienu meditēju un tikos ar savu skolotāju un biju aizmirsusi, kas ir dusmas, skumjas, pārdzīvojumi un ciešanas. Man apkārt bija tikai smaidīgi un mīloši cilvēki, nebija konfliktu, nebija par ko dusmoties. Man šķiet, ja paskatos uz saviem 35 gadiem, tad gads, ko pavadīju Londonā bija manas dzīves laimīgākais posms, bet patiesībā,  daļēji tā bija tāda ilūzija par laimi…jo visas nepatikšanas un ciešanas bija maksimāli izolētas…arī no mana prāta…ja visi pret tevi ir mīloši, tad par ko dusmoties, skumt, bēdāties?

Taču, kas notiek, ja tava vide un apstākļi mainās, ja kāds ir vardarbīgs pret tevi vai dara tev pāri? Kas notiek, ja salauž tev sirdi?  Vai tu spēj joprojām būt mīlošs, emocionāli iejūtīgs un saprotošs? Ideālā  variantā ne ārējai videi, ne apstākļiem, ne citu cilvēku attieksmei pret mums un rīcībai nevajadzētu ietekmēt ne to kā mēs jūtamies , ne to kādus lēmumus mēs savā dzīvē pieņemam, ne to vai esam laimīgi, taču vai tā ir? Pēc 10 gadiem varu teikt, ka mani joprojām ietekmē ārējā pasaule, lietas un cilvēki man apkārt. Kad dara pāri, tad sāp tik pat ļoti un kad notiek kas labs, tad prieks ir tik pat liels kā agrāk. Jā, esmu iemācījusies saprast, ka viss ir pārejošs, ka lietas ne vienmēr ir tādas, kādas tās izskatās pirmajā brīdī, ka laiks dziedē visu un uz to uz ko kādreiz reaģēju ļoti emocionāli, varu paskatīties piezemētāk. Ja sāk šķist, ka kļūstu brīva no pieķeršanās materiālajām lietām, tad atgādinu sev par atkarību no grāmatām, nemaz nerunājot par pieķeršanos cilvēkiem.   Es pavisam noteikti esmu emociju cilvēks un dienas laikā mans noskaņojums var mainīties miljoniem reižu, reizēm to var ietekmēt viena izziņa vai tās trūkums. Mūsu prāts ir kā sērkociņš, bet mūsu domas kā vējš, kas liesmu paspilgtina vai nopūš pavisam.  Es neesmu iemācījusies neuzšķilt šo sērkociņu prātā, jo lielākoties tas notiek automātiski,  taču situācijās, kad emocijas ir aizgājušas ārpus kontroles, esmu iemācījusies mēģināt paanalizēt, kas ir patiesais manu emociju cēlonis un atgādinu sev, ka reizēm patiesais  mūsu emociju cēlonis slēpjas kaut kur citur. Apzināti strādājot ar sevi ir iespēja uguni prātā apdzēst vai vismaz neļaut tam izplatīties tālāk.

Arī runājot ar savu budisma skolotāju, kurš budisma prakses veic katru dienu jau vairāk nekā 40 gadus, esmu sapratusi, ka ir situācijas, kad mēs nespējam kontrolēt ne to, kas ar mums notiek, ne savas emocijas…jo mūs uz priekšu dzen karma. Maldīgs ir uzskats, ka pievēršoties garīgai praksei, arī jogai mūsu dzīve mainīsies uz labo pusi, mēs spēsim būt mierīgi, kontrolēt emocijas, vienmēr būsim smaidoši, laimīgi ar dzīvi apmierināti un visus mīloši.  Sāpes (emocionālas un fiziskās) un pārdzīvojumi mūs piemeklēs tāpat, dusmas un agresija var pat pastiprināties un reizēm tieši aktīva garīgā prakse ir tas, kas vēl vairāk pievelk pārdzīvojumus ietekmējot karmu. Mēs varam iemācīties elpot, iepauzēt un uz lietām paskatīties ar skaidru prātu, taču mēs nevaram ne izslēgt savu prātu, ne emocijas. Mēs varam strādāt ar pieķeršanos, un citām negatīvajām emocijām, taču garantijas tam, ka gūsim panākumus nav. Jogā vispār nav nekādu garantiju. Tu vai nu ej šo ceļu neko negaidot vai atmet visam ar roku.

Ja nespējam savas emocijas izrādīt tam, kurš ir šo emociju cēlonis, mēs bieži emocijas pārnesam uz citiem, jo emociju izlādei vienalga ir jānotiek.  Jo ilgāk turēsim sevī, jo lielāks būs izvirdums. Jo ilgāk apspiedīsim, jo lielāks diskomforts būs mentālajā ķermenī.

Protams, aktīva jogas prakse palīdz izlādēties fiziski, nogurdina ķermeni un apstādina mentālo burkšķēšanu prātā, taču mana pieredze rāda, ka aktīva fiziskā prakse kā emociju pārveidotājs strādā tikai tad, ja mēs spējam laikus apstāties, ja neaizejam parāk tālu un nepārspīlējam ar intensitāti.  Ja emocijas ir tik daudz, ka līst pāri malām, tad aktīva prakse var tās tikai vēl vairāk paspilgtināt un izsaukt agresiju, īpaši tajos brīžos, kad esam pārguruši, bet vēl mēģinām kustēties.  Man tā pa īstam tikai pasīva prakse ļauj nevis apstādināt, apslēpt un aizmirst sāpīgo, bet paskatīties tam visam cieši acīs un izdzīvot to. Ja vēl nesen es izvēlējos fiziski aktīvu praksi prāta nomierināšanai caur fiziskā ķermeņa nogurdināšanu, tad tagad izvēlos pasīvu, lēnu un meditatīvu pieeju emociju izdzīvošanai nevis apspiešanai. Atkal un atkal es atgriežos pie secinājuma, ka yin joga ir labākais veids priekš manis, kā apklusināt prātu.

Man šķiet viens no klupšanas akmeņiem jogā ir vēlme visu pārspīlēt un maksimalizēt. Respektīvi, ja pieņemam, ka joga ir kaut kas labs, kas padara mūsu ķermeni spēcīgāku un prātu mierīgāku, tad domājam, ka jo vairāk es nodarbošos ar jogu, jo spēcīgāks un mierīgāks es kļūšu. Muļķības! Saku, no savas pieredzes. Tā var ātri nonākt ne tikai slimnīcā, bet arī tvaika ielas ārstu uzraudzībā. Īpaši, ja pārspīlējam ar fiziski spēcīgu praksi un elpošanas vingrinājumiem. Ir jābūt samēram arī jogas pasaulē un likums “jo vairāk, jo labāk” šeit nestrādā.  Man šķiet ir būtiski apzināties arī to kā mūsu ķermeņa anatomija un tips ietekmē/ nosaka mums piemērotāko jogas veidu un ņemt to vērā. Arī jogas izaicinājumā ir svarīgi atcerēties, ka mēs nevaram vienā dienā apgūt pozas, kuru apguvei ir nepieciešami gadi.

Visgrūtāk bija tajās dienās, kad teorētiskā daļa bija pretrunā ar manām emocijām, uzskatiem un priekštatiem vai konkrētās dienas skatījumu.  Izaicinājumam tuvojoties beigām tas bija īpaši jūtams, es daudz iepauzēju un domāju vai rakstīt to, kam šobrīd īsti nepiekrītu vai apšaubu vai izlaist šo daļu, taču vienmēr paliku maksimāli tuvu oriģinālam tekstam, neietekmējot to ar savu pieredzi, domām un emocijām.

Reizēm ir tā, ka šķiet ar prātu saproti, bet realizēt dzīvē nespēj. Visgrūtāk man gāja ar ticību tam, ka viss, kas notiek mūsu dzīvēs ir daļa no dievišķa plāna. Vai tiešām pasaulē, kurā ir tik daudz ciešanu, katrs no mums ir daļa no dievišķa plāna? Ne vienmēr beigas ir laimīgas mūsu tradicionālajā izpratnē, ja skatāmies šīs dzīves ietvaros, tāpēc nepretošanās notiekošajam ir salīdzinoši daudz grūtāk kā darīt kaut ko lietas labā. Protams, ir reizes, kad neko nav iespējams mainīt, taču situācijās, kad ir risinājums, manuprāt, ir prātīgāk rīkoties nekā paļauties uz to, ka kāds tur augšā visu izdarīs mūsu vietā. Ar ticību vien, manuprāt,  reizēm nepietiek, ir vajadzīga arī rīcība.

Ir tik daudz lietu jogā, garīgajā pasaulē un vispār dzīvē, kuras kļūst saprotamas tikai caur personisko pieredzi, tieši tāpēc joga ir tik intīma un personiska prakse. Individuāli ir arī ieguvumi no tās un nav nekādu garantiju, ka ieguvumu būs vairāk nekā izaicinājumu, ja nejutīsim mēru un nespēsim laikus apstāties. Vienu lietu, ko esmu sapratusi pateicoties jogas praksei ir neuztvert neko par patstāvīgu, nemainīgu vienību jogā, īpaši jau spēju veikt kādu āsanu. Kad organisma pārslodzes dēļ kādu laiku nācās pagulēt slimnīcā, es maldīgi domāju, ka jau pirmajā dienā atgriežoties mājās es spēšu atgriezties pie savas ierastās rutīnas, neskatoties uz to, ka ķermenis deva skaidru signālu, ka eju pāri savām spējām. Tikai tajā brīdī, kad jau mājās esot es redzēju, ka nespēju veikt pat elpošanas vingrinājumus, es sapratu, ka ir jāapstājas. Iespējams tieši šī pieredze bija tas, kas lika man ieklausīties ķermenī, būt pateicīgai par to, ko tas spēj un ko tas manā labā paveic katru dienu.  Kad elpošana kļūst par izaicinājumu, tad ir īstais brīdis, lai saprastu, cik ļoti mēs nenovērtējam it kā tik ļoti ikdienišķas un “automātiskas” darbības, ko veicam.  Katra jogas prakse man ir kā atgriešanās nulles punktā. Es nesāku no tās vietas, kur pabeidzu iepriekšējā reizē, es vienmēr sāku no sākuma un skatos, cik tālu es varu tikt šodien?

Es daudz domāju par to, vai es vispār atbilstu grāmatā sniegtajam aprakstam par to, kādam ir jābūt īstam jogam?  Pavisam noteikti nē! Vēl nē. Vai es uz to eju? Man šķiet, ka arī vairs nē. Man šķiet šobrīd man ir svarīgāk būt mierā ar to, kas es esmu šodien nevis koncentrēties uz to, lai kļūtu par kaut ko citu. Man šķiet šis ir patiesais jogas mērķis.

Kristine Somere
Kristine Somere
Portāla Slow Life dibinātāja. Sertificēta Tibetas Jogas un Yin Yogas skolotāja, kas aizraujas ar dažādiem jogas veidiem, Tibetas Budismu , veselīgu dzīvesveidu un uzturu. Latvijas Jogas Biedrības valdes locekle. Dzīvojusi un mācījusies Londonā, Indijā, Nepālā, ASV un citās pasaules valstīs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

//]]>