ee
Tantra un iekšējā uguns
26/08/2017
pexels-photo-573317
Pozitīvās domāšanas lamatas
15/09/2017

Teorija un prakse garīgajās mācībās, kas svarīgāks? Vai paļaušanās uz skolotāju/guru tiešām ir tik svarīga?

a445d3d79e0c76272347722c30b62a99

Ir cilvēki, kas uzskata, ka visu var izdarīt, iemācīties, apgūt paši. Ir tādi, kas uzsver, ka teorija ir nebūtiska, viss ir atkarīgs no prakses. Man šķiet garīgājā praksē: meditācijā, jogā un citās, tāpat kā it visur, svarīgs ir vidusceļš.  Protams, mūsdienu pasaulē, ja ļoti vēlamies, gandrīz visu varam apgūt internetā, dažādi „guru” ir pieejami 24 diennaktī, informācijas ir tik daudz, ka vienas dzīves laikā nebūtu iespējams apgūt pat mazu daļu no tā visa.  Ja gribam varam meditēt uz tukšumu pie video youtubē, ja vēlamies Facebookā varam klausīties visdažādāko guru mācības un apgūt visdažādākās prakses un tehnikas. Ja pieturamies pie idejas par to, ka 99% ir prakse un 1% teorija,  tad man šķiet, ir jāņem vērā, ka šajā gadījumā ir ļoti skaidri jāzina, ko tu praktizēsi un kāpēc? Lai nenokļūtu situācijā, kad tiek ķerts un grābts viss pēc kārtas, vienu dienu tas, citu dienu šitas, trešajā vēl kaut kas, bet ceturtajā nezin kas,  lai nebūtu tā, ka galu galā viss tiek sajaukts kopā un pagatavots rasols.

Man šķiet ir būtiski nospraust savas prioritātes un mērķus.  Kas ir tas, ko mēs vēlamies? Kas ir tas, kas mums ir vajadzīgs? Uz kādu mērķi mēs ejam? Kur virzāmies?

 Ir tik daudz interesantu lietu pasaulē, pilnīgi visas mēs tāpat nevarēsim apgūt. Lai cik traģiski tas neliktos, arī visas grāmatas nepaspēsim izlasīt.  Mans skolotājs mēdza teikt, ka atrodot savu lietu/ virzienu ir svarīgi pie tās pieturēties, jo tikai sakoncentrējot spēkus un uzmanību uz kaut ko vienu, mēs varam iegūt kaut kādu vērā ņemamu rezultātu, ja šaudīsimies no vienas lietas pie otras, tad visas apgūsim pavirši vai nepilnīgi.  Protams, tas nenozīmē, ka izvēloties nodarboties ar jogu, mums ir aizliegts spēlēt basketbolu vai sērfot.  Turklāt joga un meditācija var būt tikai kā papildus nodarbošanās tam, ko mēs darām ikdienā.

Katru dienu sociālajos tīklos pār mums birst „garīgo pasākumu” piedāvājumi un ielūgumi. Gandrīz katru mirkli kāds mūs kaut kur ielūdz, vēloties piedāvāt mums „risinājumu mūsu problēmām” , „iekšējo mieru”, „sievišķības kursus”, „meditācijas kursus”, „jogas nodarbības” utt. Kā visā tajā piedāvājumā neapjukt un kā  saprast, kas ir kas un vai mums vispār to vajag? Kā lai zina, kur mēs nonāksim galā?

Man šķiet, brīdī, kad mēs mēģinām kaut ko apgūt vai iemācīties pats svarīgākais aiz mūsu motivācijas, kurai ir jābūt ļoti skaidrai,  ir skolotāja, pie kura mēs mācīsimies,  meistarības līmenis.  Cik daudz viņam ir teorētiskās zināšanas un cik daudz praktiskās pieredzes. Ne vienmēr tas, kurš no galvas zinās tortes recepti, mācēs to uzcept.  Protams, receptes zināšana ļoti atvieglo pašu cepšanas procesu un padara to īsāku, taču ja ir apņēmība un motivācija, vai kūku var uzcept bez receptes?

0bb687862c208982fac01717caf7f788

Ja iedziļināmies Budismā, tad redzam, ka skolotāja faktors ir viens no svarīgākajiem apgaismības sasniegšanā.  Tik pat svarīgi kā skolotāja klātbūtne ir teorētisko zināšanu pārbaude/realizācija prakses ceļā. Par to liecina arī slavenā joga Tilopas dzīves stāsts.

Tilopa bija viens no izglītotākajiem profesoriem Nalandā, Indijas Budistu Universitātē.  Viņa prāts bija kā dators, kas spēja sevī uzglabāt ļoti plašas zināšanas par tantru un sutrām. Viņš bija slavens ar savu spēju piedalīties un  publiskajās debatēs uzvarēt visus ne-budistu skolotājus. Taču, neskatoties uz savām fenomenālajām teorētiskajām zināšanām, viņš nebija apmierināts un alka pēc realizācijas.

Viņš teica sev: „Kaut kas nav kārtībā. Es esmu iemācījies visas šīs intelektuālās idejas un varu izskaidrot pilnīgi visu par Buddhadharmu, bet es vēl joprojām jūtos tukšs un neapmierināts. Kaut kā trūkst.”

Naropas Guru deva viņam instrukciju skaitīt vieno no Herukas mantrām: om hrīh hā hā hūm hūm phat līdz viņš atrod risinājumu šai problēmai. Naropa noskaitīja mantru miljoniem reižu. Tad kādu dienu, kad viņš skaitīja mantru, viņš sajūta kā zeme sakustas. Viņš izdzirdēja balsi visumā, kas teica: „ Tu esi vēl bērns. Tev vēl ir garš ceļš ejams. Tavas zināšanas ir tikai intelektuālas un ar to nepietiek. Lai iegūtu pilnīgu apmierinātību, tev ir jāatrod Tilopa. Viņš ir tavs īpašais guru.”

Naropa pameta klosteri un devās meklēt Tilopu. Pēc vairākiem mēnešiem, kas bija grūtību un šķēršļu pilns laiks, viņš beidzot to atrada sēžot uz zemes, mēģinot dzīvu zivi pārvērst maltītē.. Viņš vairāk līdzinājās trakajam, nevis izcilam jogam. Taču Naropa kļuva par viņa skolnieku. Gadu pēc gada Naropa lūdza savam guru, lai tas dod viņam iniciāciju, un gadu pēc gada Tilopa uzdeva viņam dažādus nesaprotamus, grūti izpildāmus uzdevumus,  vienmēr noraidot viņa lūgumu pēc iniciācijas.  Naropa to visu pacieta 12 gadus un 12 reizes šo gadu laikā viņš gandrīz aizgāja bojā.

Kādu dienu, kad Naropa kopā ar Tillopu bija ceļā cauri tuksnesim, Tilopa pēkšņi nolēma sniegt iniciāciju Naropam. Naropam nebija iespējas sagatavoties iniciācijai, nebija nekā ko piedāvāt savam guru,  tāpēc viņš samaisīja savu urīnu kopā ar smiltīm un piedāvāja to savam guru kā mandalas piedāvājumu.  Tad bums! Tilopa iesita viņam pa galvu ar savu kurpi. Naropa nonāca dziļā meditācijā 7 dienas. Pēc daudziem gadiem nemitīgas cīņas, viņš spēja sasniegt apgaismību!

Manuprāt, šis stāsts ir apliecinājums tam, cik svarīga ir paļaušanās uz guru, cik svarīga ir skolotāja klātbūtne un mūsu garīgās prakses vadīšana.  Protams, mēs varam diskutēt par metodēm, kuras guru izvēlas, lai veicinātu mūsu „atmošanos”, un ne visus varēs novest dziļā meditācijā iesitot ar tupeli pa galvu, jo jāņem vērā arī citi faktori, guru-skolnieka attiecības, karmiskā saikne, gatavība realizācijai utt. jo  katram no mums tas ir individuāls ceļš, taču manuprāt, svarīga ir šī paļaušanās, ticība un neatlaidība un skaidri nosprausts mērķis.

Svarīga ir izpratne par to, ka teorija un prakse viena pati atsevišķi ņemot neko nedos, ir jābūt 3 komponentiem: guru, uz kuru mēs paļaujamies, kura instrukcijām un mācībai sekojam, teorētiskai informācijai, kuru vislabāk, protams, saņemt no sava guru un mūsu individuālā prakse.  Ja kaut viens posms iztrūkst, tad process nav pilnīgs.  Protams, mēs varam skaitīt mantras un lasīt grāmatas, bez guru klātbūtnes un norādījumiem, taču vai jutīsimies apmierināti?

 Mūsdienās mēs uzņemam tik daudz informāciju intelektuāli, bet rodas jautājums, ko mēs ar to visu darām? Vai šī teorijas bagāža palīdz mums, kad jūtamies slikti, kad esam izmisuši vai nomākti? Vai tikai zināšanas par meditāciju var atvieglot mūsu ciešanas, ja iztrūkst pati meditācija?

 Ja zinām, kādas zāles mums ir jādzer, ar to nepietiek, lai atveseļotos. Ir nepieciešas iedzert zāles. Un ar zālēm šeit es domāju dažādas prāta nomierināšanas  tehnikas, nevis krāsainas ripiņas burciņās. Protams, es neapgalvoju, ka garīgā prakse ir kaut kas tik brīnumains, ka spēj mūs pilnībā atbrīvot no ciešanām,  nepatīkamām situācijām un problēmām,  un neapgalvoju, ka tā spēj mūs izdziedināt no visām fiziskajām kaitēm, taču es zinu, ka izprotot un iemācoties kontrolēt savu prātu, mēs iemācamies atšķirt realitāti no prāta maldiem un varam kontrolēt to, kā mēs reaģējam uz dzīves pārbaudījumiem. Mēs varam iemācīties pieņemt to, ko nevaram izmanīt un būt pietiekami drosmīgi, lai mainītu to, ko varam mainīt. Un pats galvenais, mēs spējam atšķirt šos divus.

Vai teorētiskās zināšanas dara mūs laimīgus? Vai dažādu sarežģītu jogas pozu jeb  asānu izpilde dara mūs patiesi laimīgus un brīvus, vai tikai palielina mūsu ego? Kas iemāca mums pazemību un ļaušanos, ja ne spēja nepakļauties prāta mirkļa iegribām un paļaušanās uz guru?

Kristine Somere
Kristine Somere
Portāla Slow Life dibinātāja. Sertificēta Tibetas Jogas un Yin Yogas skolotāja, kas aizraujas ar dažādiem jogas veidiem, Tibetas Budismu , veselīgu dzīvesveidu un uzturu. Latvijas Jogas Biedrības valdes locekle. Dzīvojusi un mācījusies Londonā, Indijā, Nepālā, ASV un citās pasaules valstīs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

//]]>