Apzinātības cilvēk! Nenolaidies līdz zemajām vibrācijām! Apzināti ļaudis ir tie, kuriem saikne ar dvēseli ir sasniegusi 50%. Viņiem ir ļoti grūti atrasties šajā pasaulē. Kad cilvēks sāk sajust sevi kā dvēseli, viņš skatās uz apkārtējo pasauli pilnīgi citām acīm.

KAS ĪSTI IR APZINĀTĪBAS CILVĒKS JEB CILVĒKS, KAS APZINĀS?

Tas ir cilvēks, kuram saikne ar dvēseli jau sasniegusi 50%.

Piemēram: vidējais planētas iedzīvotājs, kurš vispār nekad nav aizdomājies par augstākajām matērijām un pat netaisās to darīt, iet uz darbu, dzer, ēd, priecājas par seksu un atpūtu, krāj naudu visiem iespējamiem materiāliem labumiem, ir vīlies, ja pēkšņi brauciens uz jūru atceļas un uzskata sievu/vīru par savu īpašumu, tāpat kā ledusskapi vai mikroviļņu krāsni. Tādam cilvēkam saikne ar dvēseli dažādos dzīves momentos sasniedz vien 10-20%. Saikne, protams, ir, tā nevar nebūt. Un nav arī tā, ka šis cilvēks ir nejūtīgs, bez alus un seksa šim cilvēkam vēl prieku sagādā priecāties par planētas skaistumu, reizēm viņš izjūt patiesu līdzjūtību pret tuvākajiem, un citas tamlīdzīgas jūtas un sajūtas, kas nāk tieši no dvēseles, nevis no ķermeņa un prāta.

Tāpat ir cilvēki, praktiski bioroboti, kas pilnīgi mierīgi var nogalināt cilvēku vai dzīvnieku, izvarot, nodarīt lielas sāpes, bez nekādām sajūtām turklāt. Šiem cilvēkiem saikne ar dvēseli ir tikai 1-2%. Dvēsele diemžēl nevar pamest šo ķermeni. Balstoties uz norunātajiem nosacījumiem ar savu augstāko ES, viņai ir jādara viss iespējamais, kas ir atkarīgs no viņas, lai iepazītu sevi, atvērtu un „aizklauvētos” līdz cilvēka saprātam. Taču pamest fizisko ķermeni pirms noteiktā nāves laika tā nevar.

 Apzināts cilvēks ir tas, kuram ir pietiekami spēcīga saikne ar dvēseli. Maksimumu, ko varam sasniegt šajos apstākļos mūsdienu pasaulē ir 80-90%. Tas ir apgaismību sasniegušā līmenis. Kad ir atstrādātas visas karmiskās kļūdas, apgūtas visas mācības. Pēc šāda līmeņa sasniegšanas, tiek uzskatīts, ka dvēsele ir izpildījusi visus savus uzdevumus un var aiziet smalkajās pasaulēs. Apzinātiem cilvēkiem, kuriem saikne ar dvēseli ir 50%, ir ļoti grūti atrasties šajā pasaulē. Kad cilvēks sāk sajust sevi jau kā dvēseli, viņš uz apkārtējo pasauli skatās ar pilnīgi citām acīm. Viņš redz to diametrāli pretēji, kā cilvēks, kurš vēl atrodas sistēmā. Jebkuru situāciju, kas notiek ar mums vai citiem, viņš pat neredz pa savam, bet izjūt to.

No vienas puses tāds cilvēks attiecas pret notiekošo mierīgi, jau saprotot, ka atrodas vien teātrī, kur visi aktieri spēlē savas lomas, pilnīgi nesaprotot, ko viņi vispār spēlē. No otras puses, noteiktā mirklī parādās spēcīga vēlme, praktiski vajadzība, kaut kā palīdzēt, tiek izjusta mūsu pasaulei neraksturīga un neparasta dziļa mīlestība un līdzjūtība pret visiem un visu. Tajā pašā laikā, atnāk sapratne, ka tevi ne tikai nedzird, bet pat necenšas sadzirdēt, ka daudziem cilvēkiem saprāts tik ļoti turas pie savas aizsardzības, saviem rāmjiem, blokiem, ka jebkurš tavs vārds tiek uztverts kā ziņojums svešvalodā, kurš vispār nav saprotams. Cilvēks, klausoties tevī, uzreiz uzbūvē akmens sienu starp tevi un sevi un cenšas aizbēgt.

Bet dvēsele tiecas pēc tevis, kliedz cilvēkam – paklausies, sajūti, neaizej. Daudzi atkal aizveras…pēc noteikta perioda, kas pavadīts apzinātā stāvoklī, rodas vēlme vienkārši aiziet no šejienes. Taču aiziet nedrīkst, kamēr neesi pabeidzis savu ceļu. Vienkārši nav jēgas. Mēs visi esam savienoti ķēdītē.

TIKAI VIENS CILVĒKS VAR IZMAINĪT DZĪVI TŪKSTOŠIEM CILVĒKU

Un, ja pēkšņi aizietu, aizietu pirms laika,  dvēsele cietīs vēl vairāk no tā, ka viņa varēja izdarīt, kaut vai tikai varēja mēģināt izdarīt, bet neizdarīja, netika galā.  Sistēma brūk. Brūk ļoti lēni, jo to taču nav radījuši nejēgas, lai ļautu tai tā vienas dienas laikā sabrukt. Iziet, atslēgties no šīs sistēmas ir ļoti sarežģīti, prāts ļoti spēcīgi turas pie aizsardzības, tāpēc arī viņš tika radīts.

Atbildot uz jautājumu par 50% apzinātiem, teikšu – jā, tas ir aptuvens skaitlis, nevis noteikts cipars, ka jābūt tieši tik, taču tas ļoti atvieglotu to pretošanos, kas notiek šobrīd smalkajās pasaulēs starp tiem, kas bojā sistēmu, cenšoties izvest ļaudis no sapņa, radot viņiem jaunu pasauli, vai nosūtot atpakaļ veikt  „jaunu pārstrādes apli” vai uz savām mājas panētām, un tiem, kas to kādreiz radījuši.

Iespējams, daudzi jau manījuši, ka no šī gada sākuma, no ieiešanas brīža pirmajā vilnī, ļoti pieauga negatīvisms visā pasaulē. Ar mums manipulē, bet mēs pakļaujamies pat necenšoties tikt skaidrībā, kur ir mūsu pašu jūtas un sajūtas, bet kur citu uzspiestās.

Par to var runāt ļoti ilgi, bet es teikšu vienu: nav šobrīd dotajā mirklī cilvēku ar 50% saikni, diemžēl pagaidām mēs paliekam vien šajos 10-15%, taču darbs smalkajās pasaulēs turpina notikt. Sistēma plānveidīgi tiks iznīcināta. Tas ir viennozīmīgi un par to nav nekādu šaubu. Taču sabrukšanas brīdis, protams, aizkavēsies. Sistēmu baro paši cilvēki, viņi to uztur.

Taču, jo vairāk parādīsies apzināto cilvēku, jo ātrāk sistēma sabruks. Gribu pateikt visiem, kas sapratuši šo pasauli un sevi – turieties, nekrītiet izmisumā, jūsu vibrācijas ļoti palīdz,  un pat, ja jūs neatceraties, jūs visi strādājat miegā un smalkajās enerģijās.

Katrs ir vērtīgs un ļoti mīlēts. Vienmēr uzturiet saikni ar savu dvēseli, klausieties tajā un savā augstākajā ES, iepazīstiet un nostipriniet savu garu. Jūs mīl un ciena.

Ko vēlas ikviens cilvēks? Pirmkārt, mieru. Mieru, kurš patiesībā ir raižu un uztraukumu trūkums.

Lai būtu siti, gaiši, mierīgi. Lai pietiek ēdiena, jo ķermenis regulāri ir jābaro, lai tas nesabruktu. Lai būtu ar ko sevi vest uz darbu, kafejnīcu, veikalu, slimnīcu. Arī mājās, lai viss būtu tīrs, lai būtu komfortabli un tehnoloģiski. Vispirms jau, lai pati māja būtu. Sistēma ar prieku to visu piedāvā, visu, ko sagribēsi, taču apmaiņā pret mazu, nenozīmīgu neko. To, ko tu nekad neesi redzējis, dzirdējis un pat nevari pataustīt. Tavu dvēseli. Un precīzāk, tavu radīto enerģiju, kas nāk no tavas dvēseles cilvēka veidolā. Tas tiek darīt nevis lai nodrošinātu evolūciju un attīstību dvēselei, bet gan lai ierautu jūs nebeidzamā savu vēlmju apmierināšanās  un mērķu piepildīšanas procesā.

KO GAN GRIB DVĒSELE?

Dvēselei nevajag modīgas kleitas un tomātus. Viņai nav nepieciešams ikgada brauciens uz ārzemēm ar vīna dzeršanu. Katru nedēļu tai nevajag jaunas kleitas un kaklasaites. Un arī jauna mūzikas atskaņošanas sistēma ar daudzajās pogām viņai nav vajadzīga….bet kā gan viņa cieš…atkal un atkal dvēsele nāk uz šo pasauli cerībā, ka viņai izdosies ņemt virsroku pār prātu. Atkal un atkal viņa mēģina aizklauvēties līdz tam, parādīt uz ko tas būs spējīgs, ja viņi būs kopā.  Taču neveiksmīgi.

 Un kā tad es? Jūs jautāsiet. Es – tas esmu mans prāts, ķermenis vai dvēsele? Varbūt gars? Kad cilvēks, viņa fiziskais ķermenis piedzimst šajā pasaulē, notiek iemiesošanās – dvēsele/aspekts, kas šo ķermeni sagatavoja, tam pievienojas ar smalku sudraba diedziņu. Tajā brīdī jaunā ķermeņa saprāts vēl ir pilnīgi tīrs.

Un no visas informācijas viņam ir tikai liecību kopums, atslēgas momenti no iepriekšējām pārdzimšanām, kas ierakstīti mūsu kauzālajā ķermenī.

PRĀTS IR SKAIDRS, CILDENS UN CAURSPĪDĪGS

Dvēsele skatās caur to uz šo pasauli un cenšas visiem spēkiem saķert dilstošās atmiņu paliekas par savu galamērķi šeit aiz krītošā aizkara starp pasaulēm. Tā vēl atceras, pagaidām atceras, ka tas ir nepieciešams tāpēc, lai tās tagadējā pārdzimšana un dzīve notiktu tā, kā viņa to bija izplānojusi. Lai apgūtu visas mācības un izlabotu kļūdas, kas pieļautas iepriekšējās dzīvēs.

Taču sistēma nesnauž un no pašas dzimšanas dzīvi padara „sāpīgu” un „problemātisku”, biedē ar bailēm un sāpēm, smalkajā apziņā iemet tonnām atkritumu par to, „kas ir labi un kas ir slikti”. Pēc vairākiem gadiem šis aizkars starp pasaulēm pilnībā aizveras, un te sāk notikt iekļaušanās sistēmā, sociumā. Protams, mazo dzīvību jau pirms dzimšanas vazā pa slimnīcām un pakļauj dažādām pārbaudēm un citām procedūrām (ultrasonogrāfija utt.)

Apmēram līdz gada vecumam,  cilvēka dvēsele atrodas starp pasaulēm, un kā likums, vairāk laika pavada smalkajā pasaulē, tāpēc īpaši nejūt, neatceras, neiedziļinās.

Pēc tam sāk pieslēgties prāts un saprāts – pašmācības programmu integrēšana fiziskajā ķermenī. Vispirms vecāki (vai tie, kas pilda viņu lomas) – tā, lūk ir jāsēž, tā jāstaigā, tas ir garšīgs, tas rūgts, tas karsts, šis ir labi, tas ir slikti. Tad bērnu dārzi, skolas, sporta pulciņi, muzikālās nodarbības – to tev vajag, to nevajag nekādā gadījumā, dari to, aizej tur, nedari to, tur neej…bet prāts strādā, visu uzsūc, programma uzkaras un viss, cilvēks ir pieslēgts sistēmai, sabiedrībai. Bet saprāts – visbiežāk atslēgts.

Pēc kāda laika, programma – prāts, pateicoties savai pašmācībai, jau ir spējīgs izdarīt dažādus secinājumus, taču secinājumi tiek veikti balstoties uz to informāciju, kas iegūta no apkārtējiem. Prāts mēģina maksimāli uzsūkt sevī lielu daudzumu informāciju, un pamēģināt to visu (kaut tikai mentāli) pārvērst īstenībā.

Tam tiek tērēti milzīgi, stratēģiskie un enerģētiskie krājumi, bet jēga diemžēl no tā visa…nekāda, jo dzīvot ar prātu – tā nav dzīve, tas ir tas pats, ja mēs iekāptu mašīnā un vienkārši vizinātos, ieslēdzot navigāciju dažādos virzienos, nepārvaldot maršrutu. Tā nav mūsu dzīve. Tikai pieņemot patstāvīgus lēmumus „pēc iekšējā zvana”, nevis balstoties uz prātu, tikai pārdomājot par savām sajūtām….mums ir jāiemācās dzīvot.

Šo programmu prāts var iemācīt jebkuram, tas kā sūklis visu uzsūc un attīstīs sevī Ego. Aktīvi, ik sekundi domās, prātos, tieksies uz ideāliem un mērķiem, kas ielikti jau pašos pirmsākumos un laika gaitā. Vēl pēc kāda laika prāts var pārskatīt kaut ko (un var arī to nedarīt) un aizskriet pretējā –paralēlā – perpendikulārā virzienā.

Daudzi to uzskata par savu attīstību, bet tas tā nav. Mēs nezinām, kas ir prāts un kā tas pa īstam katram darbojas, kā tas ir iekārtots un kam paredzēts, un pats svarīgākais, kā ar to rīkoties.  Tā arī dzīvojam savu dzīvi, paralēli esot neapmierināti ar sevi.

KO GAN VISU ŠO LAIKU DARA DVĒSELE? 

Bet dvēseli, apmācības un programmas attīstība, ar vien tālāk attālina no prāta. Ar katru cilvēka attīstības gadu, vēl vairāk pārstāj to saprast. Dvēselei nav loģiskā procesa, tā nevar kategoriski spriest dualitātēs un šķirot visu labajā un sliktajā, ļaunajā un mīļajā. Dvēsele var tikai just, viņa dzīvo sajūtās.

Dvēsele nav duāla, viņa ir vesela un svēta. Visiem. Bieži saka „cilvēks ar melnu dvēseli” – tas vienkārši nav iespējams.  Katrs aspekts kādreiz ir ticis iedalīts no visaugstākā Es. Un katru augtāko Es, savukārt no sevis atdalīja radītājs. Un lūk, dvēsele mēģina tikt līdz prātam, likt viņam sajust. Bet prāts ir pieslēgts sistēmai. Tas  nedzird un pat nevēlas dzirdēt dvēseli. Tāda lūk arī iznāca mums sabiedrība. Jūs jautāsiet, kurš gan radīja šo sabiedrību, šo sistēmu, kurā atrodoties mēs, piedodiet, esam palikuši stulbi nezvēri. Ir atbilde arī uz šo jautājumu, taču es to skaļi izsaku tikai individuāli. Ir ļoti svarīgi saprast, ka jūs, katrs no jums, nav ne ķermenis, ne prāts, ne jūsu domas un pārdomas, ne tas, ko jūs redzat un jūtat. Patiesais Es – tā ir dvēsele.

Dvēsele ir svēta un tīra. Tā cenšas atrast izeju no šīs pasaules, nodzēšot ar prātu uzkrāto karmu tūkstošiem gadu garumā. Dvēsele, kas ir iestrēgusi savās mācībās, spiesta atdzimt atkal un atkal, un kas tiecas tikai uz vienu – tapt tevis sadzirdētai.  Tikai tā, sadzirdot un sajūtot savu dvēseli, var izrauties no pārdzimšanas rata un beidzot, pāriet no mācību un pārbaužu pasaules uz gaismas un mīlestības pasauli. Lai kas arī nenotiktu, nenolaidieties līdz zemākajām vibrācijām. Viss pāries, viss tuvinās noslēgumam. Mīlestību mums visiem!

Avots: http://www.ranibu.ru/chto-takoe-osoznannyiy-chelovek.html

Tulkoja Kristīne Somere