pexels-photo-large
Ceļš uz zemapziņu
13/02/2016
_MG_6606-2
Nieru un urīnpūšļa meridiāns
16/02/2016

Pašizpausmes māksla

pexels-photo (2)
  1. Tāpat kā jebkura māksla, pašizpausmes māksla prasa gara brīvību, sirds dabiskumu un nenogurstošu tehnikas vingrināšanu.
  2. Pašizpausmes māksla ir kaut kas vairāk nekā runāšana un klusēšana, tā ir daļa manipulatīvās spēles stratēģijas. Māksla sevi izpaust ir spēja salauzt formu un pieļaut radošā gara brīvību.
  3. Ja tu citiem dari zināmu to, ko viņi vēlas uzzināt, tu spēlē manipulatīvo spēli. Bet tā vēl nav nekāda māksla. Mākslas jēga ir tāda, ka tu izzini kaut ko tādu, ko citi nav izzinājuši, un citiem to dari zināmu tā, ka arī viņi to saprot.
  4. Ja tu citiem kaut ko dari zināmu, bet viņi to nesaprot, tam var būt trīs cēloņi:
  • viņi nevēlas saprast;
  • viņi nevar saprast, jo tici citai patiesībai;
  • vai arī tu nelauzi galvu par to, vai viņi tevi saprot vai nesaprot.
  1. Pašizpausmes mākslai nav nekāda sakara ar to, vai kāds var pieņemt to, ko tu stāsti. Sevi izpaust tev nozīmē atbrīvoties no kaut kā tāda, ko tu nevēlies aizturēt.
  2. Ja gribi, lai citi tevi saprot, tev vispirms jāapgūst amats, tikai pēc tam tas kļūst par mākslu.
  3. Rakstīšana un runāšana kā sevis izpaušanas tehnikas ir pakļautas trīs principiem:
  • kārtības principam,
  • tēlainības principam,
  • oriģinalitātes principam.
  1. Ikvienam vēstījumam ir sava iekšējā uzbūve un sava dramaturģija. Iekšējā uzbūve sastāv no piecām pakāpēm:
  • iesaistīšana – tava vēstījuma saņēmējs jāuzrunā personiski viņa domās un jūtās;
  • identifikācija – uzrunātajam jāsaprot, cik lielā mērā vēstījums attiecas uz viņu, kā tas var viņam būt noderīgs vai kaitīgs;
  • dziļākā izpratne – vēstījuma saņēmējs uzzināto noenkuro savās domās un interpretē savā veidā;
  • izšķiršanās – tu konfrontē vēstījuma saņēmēju ar savu teikto, un viņš tiek izaicināts pieņemt lēmumu;
  • noskaidrošana – vēstījuma saņēmējs pieņem vēstījumu kā ieguvumu un savā veidā jūtas apskaidrots.
  1. Tēlainības princips attiecas uz dramaturģiskajiem līdzekļiem un stila likumiem. Dramaturģiskie līdzekļi ir šādi:
  • atbilde uz sešiem jautājumiem – kas, kurš, kad, kur, kā, kāpēc;
  • apraksts, lai vārdi kļūtu par tēliem;
  • uzskaitījums, lai vēstījums iegūtu noteiktu kārtību;
  • humors, jo dzīve jau nesastāv no nopietnības vien;
  • pretstatījums, jo salīdzinājums dod skaidrāku gleznu;
  • mērķtiecīgi izaicinājumi, lai rosinātu fantāziju; mērķtiecīgi glaimi, lai noturētu uzmanību. Ikviens taču ir pats sev tuvākais un pateicīgs par katru uzslavu;
  • citāts, lai iekustinātu savu domu;
  • dialogs, lai no sarunas biedra domas veidošanās izveidotu savu domu;
  • atziņa, lai otrs varētu to salīdzināt ar savu spriedumu;
  • jautājumi, lai izraisītu paša atbildes meklējumus;
  • emociju radīšana, jo jūtas ir spēcīgākas par domām vien;
  • objektivizēšana, jo jūtas vien ir vienpusīgas;
  • atkārtojums, lai teiktais paliktu atmiņā, jo ir svarīgs;
  • distancēšanās, lai parādītu, ka neesi ar sarunas biedru vienisprātis, taču uzskati viņa spriedumu par derīgu;
  • atkāpšanās, lai parādītu ka esi gatavs savas domas mainīt.
  1. Stila līdzekļi ir šādi:
  • ik teikums ir pārskatāms, vienkāršs un viegli uztverams;
  • ik rindkopa ir sevī noslēgta dramaturģiska vienība;
  • ik apgalvojumam jābūt ticami izklāstītam un pierādāmam. Tu neapgalvo to, ko nespēj pierādīt;
  • spriedzi rada nevis vārdi, bet gan dramatizēts vērojumu vai atziņu attēlojums;
  • runas tēlainība izsaka vairāk nekā vārdi. Tas, kas izraisa jūtas, iedarbojas spēcīgāk par jebkuru loģiku;
  • ikvienam vēstījumam nepieciešams slēdziens;
  • katram tēlojumam vajadzīga kāda pauze un kāds pārsteiguma moments, lai aizvien no jauna pievērstu uzmanību;
  • stila kvalitāti var novērtēt pēc tā, kā vēstījuma saņēmējs uz to reaģē, nevis pēc tā, cik lielā mērā tu runādams pats sev patīc;
  • visam, ko tu vēstī, ir viens vienīgs labākais izteiksmes veids. Jo vairāk vārdu tu tēlojumam izlieto, jo vairāk attālinies no satura.
  1. Pastāv astoņu veidu jautājumi, kas palīdz sarunu vadīt tev vēlamā virzienā:
  • informatīvie jautājumi;
  • taktiskie jautājumi. Tu zini atbildi, taču vēlreiz to pārbaudi;
  • glaimojošie jautājumi;
  • provocējošie jautājumi;
  • mīmiskie jautājumi, jo tava seja bieži var izteikt vairāk nekā vārdi;
  • papildjautājumi. Atbilde uz tavu pirmo jautājumu tev neliekas pietiekama;
  • pretjautājumi, lai iegūtu laiku atbildei;
  • atkārtotie jautājumi, lai ieviestu skaidrību vai pārbaudītu kādu atbildi.
  1. Katra saruna ir pašizpausmes tehnika. Pareizo jautājumu māksla ir māksla vadīt manipulatīvo spēli pēc saviem likumiem.
  2. Pārliecināšanas likumi ir manipulatīvās spēles tehniku sastāvdaļa.
  • Tu atzīsti pretinieka taisnību tik ilgi, cik ilgi viņš atzīst tavu taisnību.
  • Tu izskaidro pretiniekam savu labumu tā, ka viņš ir pārliecināts: tas nāk par labumu viņam.
  • Tu ļauj pretiniekam runāt par sevi, lai iegūtu tā uzticību. Līdz ar to viņš tic tam, ko tu viņam gribi pasacīt.
  • Ja tu kādu nevari pārliecināt, tu pats neesi pārliecināts. Varbūt arī tu esi izvēlējis sarunai nepareizu vietu vai laiku. Var gadīties, ka pretinieks pārvalda manipulatīvo spēli labāk nekā tu. Tad tu uzlabo savas spējas, līdz no zaudējuma gūsti uzvaru. Tāda ir pašizpausmes māksla.

Jozefs Kiršners: „Egoista Bībele”

Slow Life
Slow Life
Jogiska dzīvesveida žurnāls, kas raksta par jogu, uzturu, attiecībām un dzīvi caur citu prizmu. Lai iedvesmotu tevi apstādināt ikdienas skrējienu, elpot un dzīvot ar pilnu krūti un izbaudīt dzīvi šeit un tagad.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

TheYogaShop. //]]>